[ 115 ] – Par izvairīšanos no uzturlīdzekļu (alimentu) maksāšanas draud Kriminālatbildība

Praksē regulāri sastopamies ar gadījumiem, kad persona, kurai noteikts uzturdošanas pienākums, apzināti izvairās no uzturlīdzekļu maksāšanas – tiek norādīts, ka saņem tikai minimālo mēnešalgu, kaut dzīvesveids liecina par pretējo, personas mēdz arī atsavināt visu kustamo un nekustamo mantu saviem tuviniekiem un paziņām, lai tiesu izpildītājam nebūtu uz ko vērst piedziņu. Šādos gadījumos iesakam vērsties policijā, lai par ļaunprātīgu izvairīšanos no uzturlīdzekļu maksāšanas sauktu pie kriminālatbildības. Lai to īstenotu, jāņem vērā sekojošais.

Vispirms jāapskata Civillikuma regulējums, kas nosaka pienākumu uzturēt. Civillikuma 179. pants nosaka: „Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.”.  Jau 2013.gada 1.janvārī stājās spēkā grozījumi minētajā pantā. Līdz grozījumu izdarīšanai, vecāku pienākums uzturēt bērnu tika saistīts ar vecāku mantas stāvokli, taču šobrīd tiek ņemtas vērā arī vecāka reālās spēkas uzturēt citus. Tādējādi, ja jauns un vesels, darba spējīgs vecāks tiesai iesniedz pierādījumus, ka viņa ienākumi ir vien valstī noteiktajā minimālajā apmērā, tiesai jāvērtē atbildētāja spēja gūt lielākus ienākumus. Par kritēriju šādas spējas izvērtēšanā varētu kalpot arī personas izglītība un prasmes utt.

Savukārt, Krimināllikuma 170.pants nosaka: „Par ļaunprātīgu izvairīšanos apgādāt un dot uzturu saviem vecākiem, vecvecākiem, bērniem, mazbērniem vai citām personām, ja tāds pienākums uzlikts ar tiesas spriedumu vai tiesneša lēmumu, —soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.”

Minētajā pantā paredzēti divi obligāti kriminālatbildības nosacījumi. Pirmkārt, ir jābūt tiesas spriedumam vai tiesneša lēmumam, ar kuru uzlikts pienākums apgādāt un dot uzturu vecākiem, vecvecākiem, bērniem, mazbērniem vai citām personām. Otrkārt, jākonstatē, ka persona ļaunprātīgi izvairās no šāda pienākuma pildīšanas. Izvairīšanās no uzturēšanās var izpausties kā tiešs atteikums pildīt ar tiesas spriedumu vai lēmumu uzlikto pienākumu apgādāt un dot uzturu pantā minētajām personām vai arī kā faktiska šo pienākumu nepildīšana.

Par vainīgā rīcības ļaunprātību var liecināt sistemātiska, ilgstoša tiesas sprieduma vai tiesneša lēmuma nepildīšana, nestrādājot vispār vai bieži mainot darba vai dzīvesvietu, savas nodarbošanās un reālo ienākumu slēpšana utt. Jautājumu par to, vai izvairīšanās no uzturēšanas ir ļaunprātīga, katrā konkrētā gadījumā izlemj tiesa, novērtējot visus lietas apstākļus.