PAR Hāgas konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem

1.pants 1980.gada 25.oktobra Hāgas. Konvencija pag starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk – konvencija) ar tik likumu TIEK pieņemta ANO apstiprināta.

2.pants. Saskaņā ar Konvencijas 6.pantu atbildīgā institucija LATVIJAS REPUBLIKA IR Tieslietu ministrija.

(Ar grozījumiem, Kas izdarīti ar 2003/04/16., 2004/05/27. ANO 12.06.2009. Likumu, Kas stājas Spēka 01.07.2009.

3.pants. Saskaņā ar Konvencijas 24.panta Otro Dalu LATVIJAS REPUBLIKA netiek pieņemti Dokumentu tulkojumi franču valodā.

4.pants. Likums stājas Spēka TĀ izsludināšanas DIENA.Lidz ar likumu izsludināma konvencija angļu valodā ANO TAS EU latviešu valodā.

5.pants. Konvencija stājas Spēka TAS 38.pantā noteiktajā Laikā ANO kārtībā, ANO Ārlietu Ministrija pag lai paziņo Laikraksta “Latvijas Vēstnesis”.

Likums Saeimā pieņemts 2001.gada 4.oktobrī.

Valsts Prezidente V.Vīķe-Freiberga

Rīgā 2001.gada 23.oktobrī

Konvencija par civiltiesiskajiem aspektiem starptautiskās bērnu nolaupīšanas

Valstis, kas parakstījušas šo konvenciju

Stingri pārliecināts, ka bērnu interesēm ir sevišķi svarīga nozīme jautājumos, kas saistīti ar viņu aizbildnību

Vēloties pasargāt bērnus starptautiski no kaitīgās ietekmes viņu nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un izstrādāt procedūras, lai nodrošinātu viņu ātru atgriešanos valstī savas pastāvīgās dzīvesvietas, kā arī, lai nodrošinātu tiesību aizsardzību piekļuves,

Ir nolēmušas noslēgt šajā sakarā Konvenciju, un ir vienojušās par šādiem noteikumiem

I nodaļa – JOMA KONVENCIJAS

I pants

No Konvencijas mērķi ir –

  1. a) lai nodrošinātu bērnu ātru atgriešanos nelikumīgi aizvesti uz vai aizturēti kādā līgumslēdzējā valstī;un
  2. b) nodrošināt, ka tiesības uz aizbildnību un apmeklēšanu saskaņā ar vienas Līgumslēdzējas Puses likumiem tiek respektētas arī citās Līgumslēdzējās valstīs.
  3. pants

Līgumslēdzējas valstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to teritorijā īstenošanu Konvencijas mērķu.Šim nolūkam tās izmanto ātrākās procedūras.

  1. pants

Aizvešana vai aizturēšana bērnu ir uzskatāma par nelikumīgu, ja –

  1. a) ar to pārkāptas aizbildnības tiesības, kas personai, iestādei vai jebkurai citai struktūrai kopīgi vai atsevišķi piešķirtas saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas;un
  2. b) brīdī aizvešanas vai aizturēšanas šīs tiesības faktiski realizēja, atsevišķi vai kopīgi, vai būtu šādi īstenotas, aizvešana vai aizturēšana.

Tiesības aizgādības pieminēts sub-punkts) iepriekš, var rasties jo īpaši ar likumu vai pamatojoties uz tiesas vai administratīvu lēmumu, vai sakarā ar vienošanos, kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir juridisks spēks.

  1. pants

Konvencija attiecas uz jebkuru bērnu, kurš bijis pastāvīgs Līgumslēdzējas Puses iedzīvotājs tieši pirms jebkāda tiesību uz aizbildnību vai piekļuves tiesībām.Konvencija beidz piemērot, kad bērns sasniedz 16 gadu vecumu.

  1. pants

Šīs Konvencijas mērķiem –

  1. a) “tiesības uz aizbildnību” ietver tiesības, kas attiecas uz rūpēm par bērna un, jo īpaši tiesības noteikt bērna dzīvesvietu
  2. b) “tiesības uz apmeklēšanu” ietver tiesības paņemt bērnu uz ​​ierobežotu laika periodu vietā, kas nav bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

II nodaļa – CENTRĀLĀS IESTĀDES

  1. pants

Līgumslēdzēja valsts izraugās centrālo iestādi, kas pilda pienākumus, kurus uzliek saskaņā ar Konvenciju jāpilda šādām iestādēm.

Federālās valstis, valstis ar vairāk nekā viena tiesību sistēma vai valstis ar autonomām teritoriālām organizācijām būtu brīvi iecelt vairāk nekā vienu centrālo iestādi un precizēt teritoriālo to pilnvaru.Ja valsts ir iecēlusi vairāk nekā vienu centrālo iestādi, tā izraugās to centrālo iestādi, kurai tiks adresēti nosūtīšanai uz attiecīgajai centrālajai iestādei šajā valstī.

  1. pants

Centrālās iestādes sadarbojas savā starpā un veicina sadarbību starp kompetentajām iestādēm to attiecīgajā valstī, lai nodrošinātu bērnu ātru atgriešanos un sasniegtu citus šīs Konvencijas mērķus.

Proti, vai nu tieši, vai ar starpniecību, tās veic visus vajadzīgos pasākumus –

  1. a) atklāt bērna, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts;
  2. b) lai novērstu turpmāku kaitējumu bērnam vai kaitējumu ieinteresētajām pusēm, veicot vai izraisot jāņem pagaidu pasākumus;
  3. c) nodrošināt brīvprātīgu atgriešanos bērnam vai radīt miermīlīgu jautājumu risināšanā;
  4. d) apmainīties, ja vēlams, informācija par sociālo stāvokli un bērnu;
  5. e) sniegt informāciju par vispārēja rakstura attiecībā uz savas valsts tiesību aktiem saistībā ar uz Konvencijas piemērošanu;
  6. f) ierosināt vai veicināt tiesas vai administratīvajā procesā, lai iegūtu bērna atgriešanos, un pienācīgā gadījumā veikt pasākumus, lai organizētu vai nodrošinātu efektīvu īstenošanu piekļuves tiesībām;
  7. g) ja apstākļi to prasa, lai sniegtu vai atvieglotu tās sniegšanu juridisko palīdzību un konsultācijas, tai skaitā piedalīšanos juriskonsultu vai padomnieku;
  8. h) nodrošināt tādus administratīvos pasākumus, kas var būt nepieciešami un atbilstoši, lai nodrošinātu drošu atgriešanos bērnu;
  9. i) informē viena otru attiecībā uz šīs konvencijas darbību un, cik vien iespējams, lai novērstu jebkādus šķēršļus tās piemērošanā.

III nodaļa – bērna atgriešanās

  1. pants

Jebkura persona, institūcija vai kāda cita iestāde, apgalvojot, ka ir noņemta bērns ir vai saglabāta, pārkāpjot aizbildnības tiesības var piemērot vai nu centrālajai iestādei bērna pastāvīgās dzīvesvietas vai centrālajai iestādei jebkuras citas līgumslēdzējas valsts palīdzību, nodrošinot atgriešanos bērns.

Pieteikumā ietver –

  1. a) informācija par identitāti iesniedzēja, bērna un iespējamā, ir noņemta vai aizturējusi personu;
  2. b) ja iespējams, dzimšanas datums bērna;
  3. c) pamatojums, uz kuru balstās prasītāja prasība par bērna atdošanu;
  4. d) visa pieejamā informācija par bērna atrašanās vietu un tās personas identitāti, ar kuru kopā bērns varētu atrasties.

Pieteikumam var pievienot vai papildināt ar –

  1. e) apliecinātu kopiju jebkura attiecīga lēmuma vai vienošanās;
  2. f) apliecinājumu vai ar zvērestu apliecinātu no centrālā iestāde vai cita kompetenta iestāde valstī, bērna pastāvīgās dzīvesvietas, vai arī no kvalificēta persona, kas attiecas uz attiecīgās valsts tiesību aktiem ir;
  3. g) jebkuru citu attiecīgu dokumentu.
  4. pants

Ja centrālā iestāde, kas saņem minēto pieteikumu, lai 8. pantā, ir pamats uzskatīt, ka bērns atrodas citā līgumslēdzējā valstī, tā tieši un nekavējoties nosūta pieteikumu centrālās iestādes šīs Līgumslēdzējas Valsts un informē iesniedzēju centrālo iestādi, vai pieteikuma iesniedzējs, kā konkrētā gadījuma.

  1. pants

Centrālā iestāde valstī, kurā bērns ir veic vai uzdod veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai panāktu brīvprātīgu bērna atgriešanos.

  1. pants

Tiesu vai administratīvās iestādes Līgumslēdzēju Valstu rīkojas paātrināti tiesas procesos par atgriešanos bērniem.

Ja attiecīgā tiesu vai administratīvā iestāde nav pieņēmusi lēmumu sešu nedēļu laikā no dienas, kad tiesvedības sākšanas, pieteicēja vai centrālās iestādes pieprasījuma saņēmējas valsts, pēc savas iniciatīvas vai pēc pieprasījuma, ko centrālā iestāde pieprasījuma iesniedzējas valsts , ir tiesības prasīt paskaidrojumu par kavējuma iemesliem.Ja atbilde ir saņemta centrālā iestāde, kurai izteikts pieprasījums, ka iestāde atbildi uz centrālajai iestādei nosūta pieprasījuma iesniedzējas valsts, vai pieteikuma iesniedzējam, atkarībā no situācijas var būt.

  1. pants

Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts saistībā ar 3. pantu, un pēc dienas, kad uzsākta tiesvedības tiesu vai pārvaldes iestāde līgumslēdzējā valstī, kurā atrodas bērns, kas ir par mazāk nekā vienu gadu periods ir pagājis no datumu nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, attiecīgā izdod rīkojumu par bērna atgriešanos nekavējoties iestādei.

Tiesu vai administratīvajai iestādei, pat ja tiesvedība tika uzsākta pēc tam, kad beidzies viena gada perioda, kas minēts iepriekšējā punktā, jādod rīkojums par bērna atgriešanos, ja vien netiek pierādīts, ka bērns ir iedzīvojies jauna vide.

Ja tiesai vai administratīvajai iestādei pieteikuma iesniedzējā valstī ir pamats uzskatīt, ka bērns ticis nogādāts uz citu valsti, tā var apturēt lietas izskatīšanu vai noraidīt pieteikumu par bērna atdošanu.

  1. pants

Neskatoties uz iepriekšējā panta noteikumiem, tiesu vai administratīvā iestāde pieprasījuma saņēmējas valsts nav pienākuma dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kas iebilst pret bērna atgriešanos, pierāda, ka –

  1. a) persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kura ir uzņēmusies rūpes par bērna personu nebija izmantojusi savas aizgādības tiesības, brīdī aizvešanas vai aizturēšanas, vai bija piekritis vai tam piekritušas aizvešanai vai aizturēšanai; vai
  2. b) ja pastāv nopietns risks, ka viņa vai viņas atdošana sagādās bērnam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu, vai citādi radīs bērnam radīs neciešamu situāciju.

Tiesa vai administratīvā iestāde var atteikties dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja tā konstatē, ka bērns iebilst pret atgriešanos un ir sasniedzis attiecīgu vecumu un brieduma pakāpi, kas tas ir lietderīgi ņemt vērā tās viedokli.

Izskatot minēti šajā pantā norādītos apstākļus, tiesu un administratīvajām iestādēm jāņem vērā informācija, kas attiecas uz sociālo stāvokli un bērna centrālā iestāde vai cita kompetenta iestāde bērna pastāvīgās dzīvesvietas sniegta.

  1. pants

Noskaidrojot, vai ir bijusi nelikumīga aizvešana vai aizturēšana nozīmē 3. pantā, tiesu vai administratīvās iestādes saņem rīkojumu, var ņemt tieši no tiesību aktiem, un par tiesas vai administratīvu lēmumu, oficiāli atzīts vai nav valstī no pastāvīgās dzīvesvietas bērna, neizmantojot īpašajām procedūrām šī likuma pierādīšanai vai atzīšanas ārvalstu lēmumiem, kas citādi būtu piemērojami.

  1. pants

Tiesu vai administratīvās iestādes līgumslēdzējā valstī, var, pirms pieņemšanas rīkojuma par bērna atgriešanos izdošanas, var lūgt, lai pretendents iegūt no valsts iestādēm par pastāvīgā dzīvesvieta bērna pieņēma lēmumu vai kādu citu apstiprinājumu, ka aizvešana vai aizturēšana bija nelikumīga nozīmē Konvencijas, ja šāds lēmums vai noteikšanu var iegūt šajā valstī 3. pantā.Centrālajām Iestādēm Līgumslēdzēju Valstu ciktāl tas ir iespējams, jāpalīdz pieprasījuma iesniedzējiem iegūt šādu lēmumu vai apstiprinājumu.

  1. pants

Pēc paziņojuma saņemšanas par nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu bērna izpratnē 3. pantu, tiesu vai administratīvās iestādes ir tās Līgumslēdzējas valsts, uz kuru ir izņemta bērns vai kurā tas ir aizturēts, nevis lemt par lietas būtību tiesību no apcietinājuma, līdz tas ir noteikts, ka bērns nav jāatdod saskaņā ar šo konvenciju, vai, ja pieteikums saskaņā ar šo konvenciju nav iesniegts saprātīgā laikā pēc paziņojuma saņemšanas.

  1. pants

Vienīgais fakts, ka lēmums attiecībā uz aizbildnību ir iesniegts vai ir atzīts pieprasījuma saņēmējā valstī nevar būt par pamatu atteikumam bērna atgriešanos saskaņā ar šo konvenciju, bet tiesu vai administratīvās iestādes saņem rīkojumu, var ņemt vērā no iemesliem šāda lēmuma, piemērojot šo konvenciju.

  1. pants

Šīs nodaļas noteikumi neierobežo pilnvaras tiesu vai administratīvai iestādei likt bērna atdošanu jebkurā laikā.

  1. pants

Lēmumu saskaņā ar šo Konvenciju par bērna atgriešanos neņem būt noteikšana pēc būtības jebkuras aizbildnības jautājumu.

  1. pants

Bērna atgriešanos saskaņā ar 12. panta noteikumiem, var atteikt, ja tas nav atļauts ar pamatprincipiem valsts pieprasīto attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību un pamatbrīvību principus.

IV nodaļa – Tiesības PIEKĻUVES

  1. pants

Pieteikumu veikt pasākumus, lai organizētu vai nodrošinātu iespēju efektīvi īstenot tiesības satikties ar bērnu var iesniegt centrālajām iestādēm Līgumslēdzēju valstu tādā pašā veidā kā pieteikumu par bērna atdošanu.

Centrālajām Iestādēm ir saistoši sadarbības pienākumu, kas ir izklāstīti 7. pantā, lai veicinātu miermīlīgu baudīšanu piekļuves tiesībām un par nosacījumiem, uz kuriem šo tiesību īstenošanu var attiekties.Centrālajām Iestādēm ir jāveic pasākumi, lai novērstu, cik vien iespējams, visus šķēršļus, lai veiktu ar šādām tiesībām.

Centrālajām iestādēm, tieši vai ar starpnieku, var ierosināt vai atbalstīt lietas uzsākšanu ar mērķi nodrošināt vai aizsargāt šīs tiesības un nodrošināt cieņu pret nosacījumi, kuriem šo tiesību var būt pakļauti.

V nodaļa – Vispārīgi noteikumi

  1. pants

Nē nodrošinājumu, galvojumu vai depozītu neatkarīgi no apzīmējuma, tiek prasīts, lai garantētu izmaksu un izdevumu segšanu no tiesas vai administratīvā procesā, uz ko attiecas šī konvencija.

  1. pants

Legalizācija vai līdzīgas formalitātes var būt nepieciešama saistībā ar šo konvenciju.

  1. pants

Jebkurš pieteikums, komunikācijas vai cits dokuments nosūtīts centrālajai iestādei toksicitāti pēc pieprasījuma saņēmējas valsts ir oriģinālvalodā, un tiem pievieno tulkojumu oficiālajā valodā vai kādā no oficiālajām valodām saņēmējas valsts vai, ja tas nav iespējams, tulkojumu franču vai angļu valodā.

Tomēr Līgumslēdzēja valsts var, izdarot atrunu saskaņā ar 42. pantu, iebilst pret izmantošanu angļu vai franču valodas, bet ne abi, jebkuru pieteikumu, komunikācijas vai citu dokumentu, kas nosūtīts centrālajai iestādei.

  1. pants

Līgumslēdzēju valstu pilsoņi un personas, kuras pastāvīgi uzturas šajās valstīs ir tiesības tiesvedībā attiecībā uz šīs konvencijas piemērošanas juridiskās palīdzības un konsultāciju jebkurā citā līgumslēdzējā valstī attiecībā uz tādiem pašiem nosacījumiem kā tad, ja viņi paši bija pilsoņiem un pastāvīgā dzīvesvieta jautājumos šajā valstī.

  1. pants

Katra centrālā iestāde sedz savus tiesāšanās izdevumus, piemērojot šo konvenciju. Centrālās iestādes un citas valsts pakalpojumiem Līgumslēdzējām valstīm neuzliek nekādus maksājumus attiecībā uz pieteikumiem, kas iesniegti saskaņā ar šo konvenciju. Jo īpaši tās nedrīkst pieprasīt nekādus maksājumus no pieteikuma iesniedzēja par izmaksām un izdevumiem saistībā ar tiesvedību vai, ja vajadzīgs, tie, kas izriet no dalības juriskonsulta vai padomnieku. Tomēr tās var prasīt segt izdevumus, kas radušies vai radīsies, īstenojot bērna atgriešanos.

Tomēr Līgumslēdzēja valsts var, izdarot resonation saskaņā ar 42. pantu, var paziņot, ka tai nav pienākuma uzņemties jebkurus minēti izriet no dalības juriskonsulta vai padomnieku vai tiesvedību iepriekšējā punkta izmaksas, izņemot tiktāl jo šīs izmaksas var segt tās juridiskās palīdzības sistēmas un konsultācijas.

Pēc pasūtīšanas atgriešanos bērna vai izdodot rīkojumu par tiesībām uz apmeklēšanu saskaņā ar šo konvenciju, tiesas vai administratīvās iestādes, ja vajadzīgs, tieši persona, kas izņēmusi vai aizturējusi, vai kavējusi īstenot piekļuves tiesības, lai segt nepieciešamos izdevumus, kas radušies vai par pieteikuma iesniedzēja vārdā, ieskaitot ceļa izdevumus, radušās izmaksas vai maksājumi veikti, lai bērnu izmitinātu, izmaksām par juridisko pārstāvību pieteikuma, un tiem saistītas ar bērna atgriešanos.

  1. pants

Ja tiek konstatēts, ka šīs Konvencijas prasības nav izpildītas vai ka pieteikums kā citādi nav pamatots, Centrālā Iestāde nav pienākuma pieņemt pieteikumu.Tādā gadījumā centrālā iestāde nekavējoties informē pieteikuma iesniedzēju vai centrālo iestādi, caur kuru tika iesniegts pieteikums, jo attiecīgā gadījumā, tās iemesliem.

  1. pants

Centrālā iestāde var pieprasīt, lai pieprasījumam pievieno rakstisku atļauju, kas pilnvaro to darboties pieteikuma iesniedzēja vārdā, vai iecelt pārstāvi tā rīkoties.

  1. pants

Šī konvencija neliedz nevienu persona, iestāde vai struktūra, kas apgalvo, ka ir noticis pārkāpums aizgādības vai saskarsmes tiesībām izpratnē, 3. vai 21. pantā, vērsties tieši pie tiesu vai administratīvajām iestādēm līgumslēdzējas valsts, vai nav saskaņā šīs konvencijas noteikumi.

  1. pants

Jebkurš pieteikums iesniegts Centrālajām iestādēm vai tieši uz tiesu vai administratīvajām iestādēm līgumslēdzējā valstī saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem, kopā ar dokumentiem un jebkuru citu informāciju, kas pievienota šim vai sniedz centrālās iestādes, ir pieņemami tiesās vai administratīvās iestādes līgumslēdzējās valstīs.

  1. pants

Attiecībā uz valsti, kurā aizbildnības jautājumos par bērnu ir divas vai vairākas tiesību sistēmas, ko piemēro dažādās teritoriālās vienībās –

  1. a) norādes uz pastāvīgu dzīvesvietu šādā valstī uzskata par norādēm uz pastāvīgu dzīvesvietu teritoriālajā vienībā šīs valsts;
  2. b) visas atsauces uz valsts tiesību aktiem par pastāvīgās dzīvesvietas uzskata par atsaucēm uz tiesību aktiem teritoriālās vienības šajā valstī, kurā bērns pastāvīgi dzīvo.
  3. pants

Attiecībā uz valsti, kurā aizbildnības jautājumos par bērnu ir divas vai vairākas tiesību sistēmas, ko piemēro dažādām personu kategorijām, jebkura atsauce uz šīs valsts tiesību aktiem uzskata par atsaucēm uz tiesību sistēmu, ar šīs valsts tiesību aktiem noteiktā .

  1. pants

Valstij, kurā dažādām teritoriālajām vienībām ir savas tiesību normas attiecībā uz bērnu aizbildnību, nav spiesta piemērot šo Konvenciju, ja valsts ar vienotu tiesību sistēmu nav spiesta to darīt.

  1. pants

Šī konvencija stājas prioritāti jautājumos, kas ir tās darbības jomā pār 1961. gada 5. oktobrī attiecībā uz iestāžu pilnvarām un lawapplicable konvencijas attiecībā uz nepilngadīgo aizsardzību, jo starp pusēm abu konvenciju.Pretējā gadījumā šī konvencija neierobežo piemērošanu starptautisks instruments, kas ir spēkā starp izcelsmes valsti un valsti adresēta vai citu valsts tiesību akti, kas adresēts lai saņemtu atgriešanos bērna, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, vai mērķiem organizējot piekļuves tiesības.

  1. pants

Šo konvenciju piemēro Līgumslēdzēju Pušu starpā nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas ir notikuši pēc tās stāšanās spēkā šajās valstīs.

Ja deklarācija ir iesniegta saskaņā ar 39. vai 40. pantu, tad iepriekšējā punktā uz Līgumslēdzējas Valsts references ņem atsaukties uz teritoriālo vienību vai vienībām, attiecībā uz kuriem attiecas šī konvencija.

  1. pants

Nekas šajā Konvencijā neattur divas vai vairākas Līgumslēdzējas valstis, lai noteiktu ierobežojumus, uz kuriem atgriešanās no bērna var tikt, vienoties savā starpā liek atkāpties no jebkādām šīs Konvencijas noteikumiem, kas var nozīmēt šādu ierobežojumu.

Vl nodaļa – NOBEIGUMA NOTEIKUMI

  1. pants

Šī konvencija ir atvērta parakstīšanai valstīm, kas brīdī, kad Četrpadsmitās sesijas bija pārstāvētas Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences likumu.

To ratificē, pieņem vai apstiprina, un ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentus deponē ar Ārlietu Nīderlandes Karalistes Aizsardzības ministrijas.

  1. pants

Jebkura cita valsts var pievienoties Konvencijai.

Pievienošanās instruments jādeponē Ārlietu no Nīderlandes Karalistes ministrijai.

Konvencija stājas spēkā attiecībā uz valsti, kas tai pievienojas pirmajā dienā trešā kalendārā mēneša laikā pēc tā deponējusi savu pievienošanās dokumentu.

Pievienošanās būs spēkā tikai attiecībās starp valsti, kas pievienojas, un tām dalībvalstīm, kas būs deklarējušas, ka akceptē šo pievienošanos.Šāda deklarācija būs arī jāveic jebkura dalībvalsts, kas ratificē, pieņem vai apstiprina Konvenciju pēc pievienošanās.Šāds paziņojums ir jādeponē Ārlietu no Nīderlandes Karalistes ministrijai;šī ministrija nosūta, izmantojot diplomātiskos kanālus, apliecinātu kopiju katrai līgumslēdzējai valstij.

Konvencija stāsies spēkā starp valsti, kas pievienojas, un valsti, kas ir deklarējusi savu piekrišanu par pievienošanās pirmajā dienā trešā kalendārā mēneša laikā pēc deponēšanas deklarācijas pieņemšanas.

  1. pants

Jebkura valsts, parakstot, ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās, var paziņot, ka Konvencija attiecas uz visām teritorijām, par kuru starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga, vai uz vienu vai vairākām no tām.Šāda deklarācija stājas spēkā brīdī, kad Konvencija stājas spēkā attiecībā uz šo valsti.

Šāda deklarācija, kā arī visus turpmākos pagarinājumu, tiek paziņots Ārlietu Nīderlandes Karalistes Aizsardzības ministrijas.

  1. pants

Ja Līgumslēdzēja valsts ir divas vai vairākas teritoriālās vienības, kurās tiek piemērotas dažādas tiesību sistēmas attiecībā uz jautājumiem, kas skarti šajā Konvencijā, tā laikā var parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās paziņot, ka šī Konvencija attiecas uz visām tās teritoriālajām vienībām vai tikai uz vienu vai vairākām no tām, un var mainīt savu paziņojumu, iesniedzot citu paziņojumu jebkurā laikā

Jebkuru šādu deklarāciju paziņo Ārlietu Nīderlandes Karalistes Aizsardzības ministrijas un tajā skaidri norāda teritoriālās vienības, uz kurām attiecas Konvencija.

  1. pants

Ja līgumslēdzēja valsts ir pārvaldes sistēma, saskaņā ar kuru izpildu, tiesu un likumdošanas vara tiek sadalītas starp centrālo un citām iestādēm šajā valstī, tā parakstīšanas vai ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas, vai pievienošanās šai konvencijai, vai tās pieņemšanu jebkuras deklarācijas izteiksmē 40.pantu neietekmē, jo uz iekšējo pilnvaru sadalījumu minētajā valstī.

  1. pants

Jebkura valsts var ne vēlāk kā brīdī, ratifikācijas, pieņemšanas apstiprināšanas vai pievienošanās, vai brīdī iesniedzot deklarāciju ziņā 39. vai 40. pantu, iesniegt vienu vai abas atrunas, kas paredzētas 24. pantā un 26. panta trešo punkts.Nekādas citas atrunas nav pieļaujamas.

Jebkura valsts var jebkurā laikā atsaukt atrunu.Atsaukums tiek paziņots Ārlietu Nīderlandes Karalistes Aizsardzības ministrijas.

Atruna zaudē spēku pirmajā dienā trešā kalendārā mēneša laikā pēc paziņojuma, kas minēts iepriekšējā punktā.

  1. pants

Konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, trešā kalendārā mēneša laikā pēc deponēts trešais ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās minēts uz 37. un 38. pantā.

Pēc tam Konvencija stājas spēkā –

(1) Katrai valstij, kas ratificē, pieņem, apstiprina vai pievienojas tai vēlāk, pirmajā dienā trešā kalendārā mēneša laikā pēc tā deponējusi savu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās;

(2) jebkurā teritorijā vai teritoriālajā vienībā, uz kuru Konvencija ir pagarināts saskaņā ar 39. vai 40. pantu, pirmajā dienā trešā kalendārā mēneša laikā pēc paziņojuma, kas minēts šajā pantā.

  1. pants

Šī konvencija paliek spēkā piecus gadus no dienas, kad tā stājusies spēkā saskaņā ar šā panta pirmo daļu, 43. panta pat valstīs, kas vēlāk ir ratificējušas, pieņēmušas, apstiprinājušas vai pievienojušās tai.

Ja nav bijis denonsēšana, tā ir uzskatāma par pagarinātu ik pēc pieciem gadiem.

Par jebkuru denonsēšanu ir jāpaziņo Ārlietu Nīderlandes Karalistes ministrijai vismaz sešus mēnešus pirms termiņa beigām piecu gadu periodā.To var attiecināt tikai uz noteiktām teritorijām vai teritoriālajām vienībām, uz kurām attiecas Konvencija.

Denonsēšana ir spēkā tikai attiecībā uz valsti, kas ir paziņojusi.Šī konvencija paliek spēkā attiecībā uz pārējām līgumslēdzējām valstīm.

  1. pants

Par ārlietu Nīderlandes Karalistes ministrija paziņo valstīm Konferences dalībniecēm, un valstīm, kas ir pievienojušās saskaņā ar 38. pantu, šādi –

(1) paraksti, un kas minēti 37. pantā ratificēšanām, pieņemšanu un apstiprināšanu;

(2) pievienošanos saskaņā ar 38. pantu;

(3) datums, kad šī konvencija stājas spēkā saskaņā ar 43. pantu;

(4) pagarinājumiem, kas minēti 39. pantā;

(5) deklarācijām, kas minētas 38. un 40. pantu;

(6) atrunām saskaņā ar 24. pantu un 26. panta trešo daļu, kā arī

minēti 42. pantā atsaukumiem;

(7) denonsēšanu, kas minēta 44. pantā.

To apliecinot, apakšā parakstījušies, būdami attiecīgi pilnvaroti, ir parakstījuši šo konvenciju.

Hāgā, no 25. dienai oktobrī, 1980., angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā eksemplārā, kas tiek nodots glabāšanā arhīvā valdības Nīderlandes Karalistes, un kas apliecinātu kopiju nosūta pa diplomātiskiem kanāliem katrai no valstīm ir pārstāvētas Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences tiesību uz Četrpadsmitās sesijas.