[ 082 ] – Ko nozīmē būt pašnodarbinātajam jeb saimnieciskās darbības veicējam

Valsts amatpersonas pašnodarbinātību nereti min kā neizmantotu iespēju, kam jāpievērš lielāka uzmanība. Šādu nodarbinātības veicināšanu atbalsta arī Eiropas Savienība. Valsts ieņēmumu dienestā ir reģistrējušies gandrīz 30 000 pašnodarbināto. Latvijā pašnodarbinātības aktivizēšanai ir pieejama struktūrfondu nauda, iedzīvotāji mācās, apgūst prasmes individuāli darboties kā uzņēmēji. Taču pašnodarbinātības statuss uzliek arī pienākumus – regulāri uzskaitīt un pierakstīt savus ieņēmumus un izdevumus un maksāt nodokļus. “Komersanta Vēstnesis” Valsts ieņēmumu dienestam (VID) lūdza iespējami detalizēti izskaidrot šo nodarbinātības veidu, svarīgāko, kam jāpievērš uzmanība, ja iedzīvotājs vēlas kļūt par pašnodarbināto.

 Kādi normatīvie akti reglamentē dažādu profesiju pārstāvju iespējas kļūt par pašnodarbinātajiem: vai tie var būt visi advokāti, ārsti, grāmatveži, mākleri, brokeri, izglītības darbinieki, sēņu lasītāji, apkopēji un citu darbu pratēji, kas nodarbojas ar saimniecisko darbību?

 Vispirms par terminu – pašnodarbinātais

Lai būtu priekšstats par to, kas tiek domāts, lietojot terminu “pašnodarbinātais”, un ko mēs saprotam ar vārdiem “saimnieciskās darbības veicējs”, vispirms jāpaskaidro šie divi termini. Ja cilvēks, vēloties kļūt par pašnodarbināto, caurlūko likumus, meklējot tos, kas attieksies uz viņa izraudzīto nodarbinātības veidu, jāzina, ka termins “pašnodarbinātais” ir lietots likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu”, savukārt citos nodokļu likumos ir atrodams termins “saimnieciskās darbības veicējs”.

Terminu pašnodarbinātais juridiski lieto tikai tad, ja fiziskā persona saimnieciskās darbības veikšanai ir reģistrējusies arī kā sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēja, proti, no saviem ienākumiem maksā tā saukto sociālo nodokli. Pašnodarbinātā termina nav citos nodokļu likumos, tas ir atrodams tikai likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Tikai šajā likumā ir atrodama pašnodarbinātā definīcija, proti, likuma 1.panta 3.daļā uzskaitīts, ka pašnodarbinātais ir persona, kura gūst ienākumu kā:

• persona, kas veic individuālo darbu;
• persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā un kura saņem autoratlīdzību (autortiesību un blakustiesību atlīdzību), izņemot autortiesību mantinieku un citu autortiesību pārņēmēju;
• zvērināts notārs;
• zvērināts advokāts;
• zvērināts revidents;
• prakses ārsts, prakses farmaceits, prakses veterinārārsts, prakses optometrists;
• cita fiziskā persona, kas reģistrējusies kā saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātāja;
• zemnieku (zvejnieku) saimniecības īpašnieks, kas, nebūdams darba tiesiskajās attiecībās ar savas zemnieku (zvejnieku) saimniecības pārvaldes institūciju, veic šīs zemnieku (zvejnieku) saimniecības vadības funkciju, ja šajā zemnieku (zvejnieku) saimniecībā likumā noteiktajā kārtībā nav iecelts (ievēlēts) pārvaldnieks (direktors);
• persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā un kuras darbu apmaksā no Latvijas Republikai piešķirtajiem ārvalstu tehniskās palīdzības vai starptautisko finanšu institūciju aizdevuma līdzekļiem;
• zvērināts tiesu izpildītājs;
• individuālais komersants.

Šā likuma 5.panta “Sociāli apdrošināmās personas” pirmajā daļā, kurā nosauktas sociālajai apdrošināšanai obligāti pakļautās personas, uzskaitījumā ir iekļauti arī pašnodarbinātie.
Tātad pašnodarbinātais kā termins ir lietots tikai šajā likumā, un tas attiecas uz sociālajām iemaksām. Šajā likumā ir noteikts pašnodarbinātās personas pienākums veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Kad un cik – paskaidrošu turpmāk.

Likums “Par sociālo apdrošināšanu” (5.panta trešā daļa) paredz arī pašnodarbinātā laulātā tiesības brīvprātīgi pievienoties valsts sociālajai apdrošināšanai Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Un šajā likumā (6.panta trešā daļa) ir norāde arī par iemaksu likmēm: “Pašnodarbinātie, kuru ienākumi sasniedz Ministru kabineta noteikto obligāto iemaksu objekta minimālo apmēru, ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai, bet pašnodarbinātie, kuri sasnieguši vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai.”

Jēdziens “saimnieciskā darbība”, kas tiek lietots nodokļu likumos, ir ļoti plašs, tā ir visa saimnieciskā darbība. Pat ja jūs ar kādu personu noslēdzat līgumu par to, ka jūs šīs personas mājās nokrāsosit sienu, tā ir saimnieciskā darbība, un ar šo līgumu jūs iesit uz VID piereģistrēt saimniecisko darbību. VID nenorādīs, ka jūs esat krāsotājs, uzrādīs, ka tā ir saimnieciskā darbība, proti, fiziska persona ir sniegusi kaut kādus pakalpojumus.

Saimnieciskās darbības veicējs – iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs

Saskaņā ar likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) maksā visas fiziskās personas. Algas nodokli maksā darba devēji. Nodokli par ienākumiem no saimnieciskās darbības maksā tā dēvētie pašnodarbinātie jeb saimnieciskās darbības veicēji. Ir vēl citi apliekami ienākumi, ko fiziskajai personai ir pienākums deklarēt un samaksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” nav pašnodarbinātā definīcijas. Taču šī likuma 11.panta 1.¹ daļā ir noteikts:

“Par fiziskās personas saimniecisko darbību ir uzskatāma jebkura darbība, kas vērsta uz preču ražošanu, darbu izpildi, tirdzniecību un pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību. Saimnieciskā darbība ietver arī ar uzņēmuma līguma izpildi saistīto darbību, profesionālo darbību, nekustamā īpašuma apsaimniekošanu, komercaģenta, māklera un individuālā komersanta darbību, kā arī fiziskās personas īpašumā esoša individuālā uzņēmuma (arī zemnieka un zvejnieka saimniecības) darbību.”

Šī panta nākamajā 1.² daļā savukārt ir paskaidrots:

“Profesionālā darbība ir jebkura neatkarīga profesionālu pakalpojumu sniegšana ārpus darba tiesiskajām attiecībām, arī zinātniskā, literārā, pasniedzēja, aktiera, režisora, ārsta, zvērināta advokāta, zvērināta revidenta, zvērināta notāra, zvērināta mērnieka, zvērināta taksatora, mākslinieka, komponista, mūziķa, konsultanta, inženiera vai arhitekta darbība.”

Tātad varam apkopojoši secināt, ka saimnieciskā darbība ir gandrīz/praktiski jebkura darbība par atlīdzību, kas nav darba attiecības.

Kā reģistrēties par saimnieciskās darbības veicēju

To nosaka Ministru kabineta 2001.gada 27.marta noteikumi Nr.150 “Noteikumi par nodokļu maksātāju un nodokļu maksātāju struktūrvienību reģistrāciju Valsts ieņēmumu dienestā”. VID teritoriālajā iestādē ir jāiesniedz aizpildīts šo noteikumu 1.pielikums “Nodokļu maksātāja reģistrācijas lapa” (skat. 1.pielikumu – 8.lpp.). Ja nepieciešams, veidlapu izdrukā teritoriālā iestāde, kad cilvēks aizgājis piereģistrēt savu saimniecisko darbību. Veidlapu var aizpildīt arī patstāvīgi mājās. Kā redzams, tiek prasīti personas dati: personas kods, dzīvesvieta. Jānorāda bankas konts. Kontam ir jābūt atvērtam pirms reģistrēšanās.

Jānorāda, vai persona būs pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātājs.

Jāaizpilda ailes vai kāda no ailēm “Saimnieciskās darbības pamatojums”, kur tiek prasīts, vai ir patents, reģistrācijas apliecība vai cits pamatojums. Šajos punktos cilvēkam varētu būt papildu jautājumi. Kādi?

Par patentiem un reģistrācijas apliecību

Kā jau sākumā skaidroju, saimnieciskā darbība var būt jebkura darbība par atlīdzību.

Taču, lai tiktu skaidrībā, kā reģistrācijas pieteikumā pareizi aizpildīt šīs ailes, atgādināšu, ka joprojām spēkā ir deviņdesmito gadu sākuma (ar vēlākiem grozījumiem) likums “Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu, zemnieka vai zvejnieka saimniecību un individuālo darbu”. (Pašlaik top jauns likums, taču pagaidām turpinām strādāt atbilstīgi spēkā esošajam.) Saskaņā ar šo likumu individuālā darba veicējus (kas arī ir pašnodarbinātie) vispirms reģistrē pašvaldībā. Šā likuma VIII nodaļā ir noteikta gan reģistrācijas kārtība, gan formulēts individuālā darba iedalījums:

“24.pants. Individuālā darba veicēju reģistrācija. Pilsoņiem, kas vēlas nodarboties ar individuālo darbu, jāreģistrē savas darbības veids pašvaldības institūcija normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Persona, kas reģistrējas kā individuālā darba veicēja, izņem reģistrācijas apliecību vai iegādājas patentu atkarībā no paredzamā darbības veida.
25.pants. Individuālais darbs, ja izņemta reģistrācijas apliecība. Individuālā darba veicējs, kas izņēmis reģistrācijas apliecību, kārto ieņēmumu un izdevumu uzskaiti, kā arī noteiktos termiņos iesniedz attiecīgajai finansu iestādei deklarāciju par individuālajā darbā gūtajiem vai paredzamajiem ienākumiem.
26.pants. Individuālais darbs, ja izņemts patents. Individuālā darba veicējs, kas iegādājies patentu, pirms patenta izņemšanas par visu patenta derīguma laiku izdara iemaksu budžetā normatīvajos aktos noteiktajā apmērā.
27.pants. Likumdošana par individuālo darbu. Individuālā darba veicējs var veikt jebkuru darbu, kas nav aizliegts vai ierobežots ar likumu. Licencēšanas kārtību regulē attiecīgie normatīvie akti.”

Spēkā ir arī Ministru padomes 1993.gada 23.aprīļa lēmums Nr.220 “Par individuālā darba patentmaksas apmēriem un kārtību, kādā tiek reģistrēti individuālā darba veicēji”. Šajā dokumentā ir arī “Individuālā darba vietu saraksts, uz kuriem individuālā darba veicējs var iegādāties patentu un ikgadējās patentmaksas apmērs” (minimālajās algās). Individuālajam darbam ir jāsaņem pašvaldības atļauja, lai tās teritorijā varētu nodarboties ar personas izraudzīto rūpalu. Sarakstā ir četras jomas, kurās nosaukti iespējamie darbības veidi, kuros reģistrējoties var iegādāties patentu:

• mājamatniecības jomā, piemēram, izgatavot pārdošanai virsdrēbes (par patentu jāmaksā 7 minimālās algas), svētku atribūtiku (2), keramikas izstrādājumus (3), pinumus(2,4), bižutēriju (6), apsveikuma atklātnes (1) u.c.;
• sadzīves pakalpojumu jomā, piemēram, autotransporta remonts un apkope (10), manikīrs, pedikīrs (1) u.c.;
• sociālajā un veselības aizsardzības jomā – injekcijas un masāža (1);
• pārtikas produktu izgatavošanas un aizsardzības jomā – piparkūku un citu cepumu, kā arī vafeļu izgatavošana pārdošanai (3).

Iespējamas divas pašvaldības atļaujas formas – viena ir reģistrācijas apliecības, otra – patenta izsniegšana. Darbības veidiem, kuriem obligāti nepieciešams patents, sarakstā ir īpaša norāde – zvaigznīte. Tā tas arī formulēts šajos noteikumos:

“Uz tiem individuālā darba veidiem, kas sarakstā atzīmēti ar zvaigznīti, individuālā darba veicējs var iegādāties tikai patentu.”

Tādi ir, piemēram, ar ēku, telpu un būvju celtniecību un remontu saistītie darbi (patentmaksa 6 minimālās algas), numuru iegravēšana automobiļu stiklos (1), personisko automobiļu īpašnieku transporta pakalpojumi iedzīvotājiem (17), fotodarbi (4), mūzikas (2), friziera pakalpojumi (2), malkas zāģēšana ar motorzāģi (1), injekcijas un masāža (1). Ja iedzīvotājs vēlas nodarboties ar šiem rūpaliem, pašvaldībai jāsamaksā patentmaksa, šis maksājums ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa avansa maksājums.

Pēc tam, kad pašvaldībā saņemta vai nu reģistrācijas apliecībā vai arī iegādāts patents, individuālā darba veicēji dodas uz VID reģistrēt saimniecisko darbību. VID šo pašvaldības reģistrēto numuru ieraksta attiecīgajās “Saimnieciskās darbības pamatojuma”ailēs.

Visi pārējie profesiju pārstāvji – advokāti, ārsti, mākleri, notāri un citi savu darbību ieraksta ailē, kur prasīts “cits pamatojums”.

Ārstiem, advokātiem – savu profesionālo likumu prasības

Vairākām profesijām, kurās strādājošie likumā minēti kā iespējamie saimnieciskās darbības veicēji – advokātiem, ārstiem – ir speciālie likumi, kas reglamentē viņu darbību. Proti, ja runājam par šīm divām profesijām, tad tās reglamentē Advokatūras likums un Ārstniecības likums. Atsauce uz to meklējama Ministru kabineta 2000.gada 14.novembra noteikumos Nr.397 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli”(un šo noteikumu grozījumiem Nr.433/2001.gada 9.oktobris; Nr.433/2002.gada 24.septembris; Nr. 790/ 2004.gada 14.septembris). Šajos noteikumos ir minēti dokumenti, kādi jāiesniedz, ja pašnodarbinātais nāk reģistrēties kā sociālo iemaksu veicējs.

Šo noteikumu 6.punkts paredz:

“Pašnodarbinātais līdz tā mēneša desmitajam datumam, kas seko mēnesim, kurā mēneša ienākumi sasnieguši vienu divpadsmito daļu no Ministru kabineta noteiktā obligāto iemaksu objekta minimālā apmēra pašnodarbinātajam, reģistrējas Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajā iestādē pēc savas dzīvesvietas, uzrādot pasi un iesniedzot attiecīgā dokumenta kopiju (uzrādot oriģinālu):
6.1.persona, kas veic individuālo darbu, – reģistrācijas apliecību vai patentu;
6.2.persona, kas saņem autoratlīdzību (autortiesību un blakustiesību atlīdzību), – dokumentu, kas apliecina autoratlīdzības saņemšanu;
6.3.zvērināts notārs – tieslietu ministra rīkojumu par zvērināta notāra iecelšanu;
6.4.zvērināts advokāts – Latvijas Zvērinātu advokātu padomes izsniegtu apliecību;
6.5.zvērināts revidents – Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas izsniegtu zvērināta revidenta sertifikātu;
6.6.prakses ārsts – ārsta sertifikātu un ārsta prakses reģistrācijas apliecību, kuru izsniegusi Latvijas Ārstu biedrība;
6.7.cita fiziskā persona, kura reģistrējusies kā saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātāja, – īpašuma vai valdījuma tiesības apliecinošu dokumentu, Valsts zemes dienesta izsniegtu licenci un citus dokumentus, kas apliecina, ka persona ir saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātāja;
6.8.zemnieku (zvejnieku) saimniecības īpašnieks, kas, nebūdams darba tiesiskajās attiecībās ar savas zemnieku (zvejnieku) saimniecības pārvaldes institūciju, veic šīs zemnieku (zvejnieku) saimniecības vadības funkciju, ja šajā zemnieku (zvejnieku) saimniecībā likumā noteiktajā kārtībā nav iecelts (ievēlēts) pārvaldnieks (direktors), – Uzņēmumu reģistra izsniegtu reģistrācijas apliecību;
6.9.persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā un kuras darbu apmaksā no Latvijas Republikai piešķirtajiem ārvalstu tehniskās palīdzības vai starptautisko finansu institūciju aizdevuma līdzekļiem, – līgumu un dokumentu, kurā ir norāde par atlīdzības izmaksas avotiem, ja tas nav norādīts līgumā.
6.10.prakses farmaceits, prakses veterinārārsts un prakses optometrists – dokumentu, kas apliecina tiesības uzsākt attiecīgo praksi;
6.11.zvērināts tiesu izpildītājs – dokumentu, kas apliecina iecelšanu amatā;
6.12.individuālais komersants – Uzņēmumu reģistra izsniegtu reģistrācijas apliecību.”

Tātad, kā redzam pēc noteikumiem, sarakstā nosauktie atsevišķu profesiju pārstāvji vispirms reģistrējas savās profesionālajās organizācijās. Un arī citiem saimnieciskās darbības veicējiem parasti ir kāds dokuments, uz kura pamata viņi dodas reģistrēties kā saimnieciskās darbības veicēji.

Likums nosaka maksātāja pienākumu – uzsākot saimniecisko darbību, mēneša laikā reģistrēties Valsts ieņēmumu dienestā. Taču ne visām fiziskām personām, kaut arī tās gūst ienākumus no saimnieciskās darbības, ir jāreģistrējas VID.

Turpmāk vēl.

Publikāciju sagatavoja Lidija Dārziņa, “KV”

Individuālajam darbam pārāk seni noteikumi

Carnikavas domes priekšsēdētāja Elfa Sloceniece:

“Pašvaldība kopš deviņdesmito gadu vidus izsniedz atļaujas iedzīvotājiem, kuri izvēlējušies individuālā darba veidu. Par atļaujām bija jāsamaksā noteiktā patentnodeva, reģistrācijas apliecības bija bez maksas. Toreiz vairāk nāca pēc patentiem, retu reizi – tikai pēc reģistrācijas apliecības.

Tomēr pašreiz situācija ir tāda, ka patentus vairs neprasa, nāk ar iesniegumiem, lai atļauj nodarboties ar individuālo darbu tikai uz reģistrācijas apliecības pamata.

Finanšu un budžeta komiteja, ko vadu, gatavo lēmuma projektus par individuālā darba iesniegumiem. Laika gaitā gan ir mainījušies arī patenta darbības nosacījumi, kādreiz to varēja saņemt tikai uz vienu gadu, tagad termiņš ir pieci gadi.

Mēs kā pašvaldība neierobežojam iedzīvotāju izvēli. Jo ir acīmredzami, ka noteikumi