Ievads
Līdz ar laulību un kopdzīvju skaita pieaugumu starp dažādu valstu iedzīvotājiem visā pasaulē, arvien biežāk mūsdienu sabiedrībā veidojas starpnacionālās ģimenes. Arī Latvija nav izņēmums. Vienlaikus pieaug arī no šīm attiecībām izrietošo strīdu skaits par bērna aizgādības un saskarsmes tiesībām. Nereti to rezultātā kāds no vecākiem redz tikai vienu risinājumu un pieņem vienpersonisku lēmumu – doties ar bērnu uz dzīvi citā valstī, parasti – savā izcelsmes valstī. Tādā veidā otram bērna vecākam tiek liegta iespēja īstenot viņa aizgādības un saskarsmes tiesības ar bērnu. Vienlaikus negatīvas sekas skar arī bērnu, kuram liegta iespēja saglabāt patiesas attiecības ar abiem vecākiem. Proti, tādā veidā tiek pārkāptas gan nacionālās valsts, gan arī starptautiskās tiesību normas. Latvija ir pievienojusies vairākiem starptautiskiem dokumentiem, kas paredz īpašu procedūru, kas nodrošina drošu bērna atgriešanos viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kurā tad arī jārisina strīds starp vecākiem attiecībā uz bērna dzīvesvietu un aizgādības tiesībām.
Šī informācija palīdzēs rast atbildi uz jautājumu – kā rīkoties un kur vērsties pēc palīdzības bērna pretlikumīgas pārvietošanas uz citu valsti, kas nav bērna patstāvīgā dzīvesvietas valsts, gadījumā.

Regulējošie normatīvie akti
Hāgas 1980.gada 25.oktobra „Konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem” (turpmāk – Konvencija) Latvijā ir spēkā kopš 2002.gada 1.februāra. ­ ­
Konvencija ir starptautisks dokuments, kas paredz mehānismu bērna atgriešanai viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kā arī – otra vecāka tiesību uz aizgādību un saskarsmi respektēšanu ar mērķi aizsargāt bērnu no nelabvēlīgās ietekmes, ko radījusi viņa nelikumīga aizvešana vai aizturēšana. Bērna valsts piederībai nav nozīmes. Konvencija norāda, ka tiesas pieņemtais lēmums par bērna atgriešanos nekādā veidā nav uzskatāms par nolēmumu, kas nosaka aizgādības un/vai saskarsmes tiesības ar bērnu.

Ko nozīmē tiesības uz aizgādību un saskarsmes tiesības?

  • ­Saskaņā ar Konvencijas mērķiem “aizgādības tiesības” ietver tiesības un pienākumus rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās, tai skaitā – tiesības noteikt bērna dzīvesvietu.
  • Savukārt “saskarsmes tiesības” ietver bērna tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem, tai skaitā – abu vecāku tiesību aizvest bērnu uz noteiktu laika periodu uz vietu, kas nav bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

Kas ir noteikts Latvijas normatīvajos aktos attiecībā uz aizgādības un saskarsmes tiesībām?

  • Saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma 177.pantā noteikto līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.
  • Savukārt saskaņā ar Civillikuma 178¹.pantā noteikto, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Ikdienas aizgādību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, nodibinot uz vecāku vienošanās vai tiesas nolēmuma pamata viena vecāka atsevišķu aizgādību.
  • Saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma 181.pantā noteikto bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (saskarsmes tiesība). Katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns šķirts no viena vai no abiem vecākiem. Tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem. Vecākiem un personām, kurām ir saskarsmes tiesība attiecībā uz bērnu vai kuru aprūpē bērns atrodas, ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem.

Kas ir prettiesiska bērna aizvešana un kas ir prettiesiska bērna aizturēšana?

  • Prettiesiska aizvešana – bērna aizvešana no viņa pastāvīgās dzīvesvietas vai no personas, kas īsteno aizgādības tiesības, uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī, bez šīs personas piekrišanas un ziņas.
  • Prettiesiska aizturēšana – izvairīšanās nogādāt bērnu viņa līdzšinējā pastāvīgajā dzīvesvietā (valstī, kurā bērns dzīvoja pastāvīgi), tādā veidā liedzot otrai personai, kurai ir aizgādības tiesības pār bērnu, īstenot savas tiesības.

Valstis, kuru attiecībās ar Latviju, Konvencija ir spēkā
Uz 2011.gada 8.decembri Konvencija ir spēkā starp Latviju un šādām valstīm – Albāniju, Amerikas Savienotajām Valstīm, Apvienoto Karalisti, Argentīnu, Armēniju, Austrāliju, Austriju, Bahamu, Beļģiju, Belīzi, Brazīliju, Bulgāriju, Čehijas Republiku, Čīli, Dāniju, Dominikānas Republiku, Franciju, Gabona, Gruziju, Grieķiju, Gvatemalu, Hondurasu, Horvātiju, Igauniju, Itāliju, Izraēlu, Īriju, Islandi, Jaunzēlandi, Kanādu, Kipru, Kolumbiju, Kostariku, Ķīnas Tautas Republikas Honkongas speciālo administratīvo reģionu, Ķīnas Tautas Republikas Makao speciālo administratīvo reģionu, Lietuvu, Luksemburgu, Maltu, Maroku, Meksiku, Monako, Moldovas Republiku, Nīderlandi, Norvēģiju, Panamu, Peru, Poliju, Portugāli, Rumāniju, San Marīno, Serbiju, Singapūru,  Slovākiju, Slovēniju, Somiju, Spāniju, Šeišelu salām, Šveici, Taizemi, Turciju, Ukrainu, Ungāriju, Urugvaju, Uzbekistānu, Trinidādu un Tobago, Vāciju, Venecuēlu, Zviedriju.

Valstis, kas nav pievienojušās Konvencijai
Gadījumā, ja bērns ir aizvests uz valsti, kas nav pievienojusies Konvencijai, kā arī nepastāv nekāda divpusēja vienošanās starp šim valstīm, iespējas ir atkarīgas no attiecīgās valsts likumdošanas. Persona pēc palīdzības var vērsties attiecīgajās kompetentajās valsts iestādēs – Tieslietu ministrijā, vēstniecībā, tiesā, advokatūrā vai nevalstiskajās organizācijās.

Detalizētāka informācija par Konvencijas dalībvalstīm ir aplūkojama Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences mājas lapā: http://www.hcch.net

Pilns Konvencijas teksts latviešu, krievu, angļu un vācu valodā ir aplūkojams šeit: Hāgas 1980.gada 25.oktobra konvencija – LV; RUS; ENG; DE

Padomes 2003.gada 27.novembra Regula (EK) Nr.2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr.1347/2000 atcelšanu

Regula (EK) Nr.2201/2003 ir spēkā visās Eiropas Savienības dalībvalstīs un tiek piemērota kopš 2005.gada 1.marta. Tā ir saistoša visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tā papildina Konvenciju ar tās atsevišķiem noteikumiem.

Regula nav piemērojama tiesiskajās attiecībās ar Dāniju.

Kad bērns ir prettiesiski pārvietots no vienas ES dalībvalsts (turpmāk – izcelsmes dalībvalsts) uz citu dalībvalsti (turpmāk – pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts), pēc nelikumīgas bērna pārvietošanas vai aizturēšanas, Regula nodrošina to, ka jurisdikcija, lemjot jautājumu par aizgādību pār bērnu, saglabājas izcelsmes valstī – gadījumos, ja pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts tiesa nolemj bērnu atgriezt i­zcelsmes dalībvalstī vai arī nolemj neatgriezt izcelsmes dalībvalstī, pamatojoties uz Konvencijas 13.panta noteikumiem.

Kad pieprasījums par bērna atgriešanos izcelsmes valstī ir iesniegts pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts tiesā, tā piemēro Konvenciju, kā arī Regulas noteikumus. Ja tiesa nolemj, ka bērns nav atgriežams, tā nekavējoties nosūta lēmuma kopiju izcelsmes dalībvalsts kompetentajai tiesai, kas informē puses. Minētā tiesa – pēc puses pieteikuma – var izskatīt jautājumu par aizgādību. Ja tiesa, šī aizgādības procesa rezultātā pieņem lēmumu par bērna atgriešanos, tas ir automātiski atzīstams un izpildāms pieprasījuma saņēmēja dalībvalstī. Oficiāla atzīšana nav nepieciešama.

Pilns Regulas teksts latviešu un angļu valodā ir pieejams šeit:
Regula Nr.2201/2003 – LV&ENG
Regulas Nr.2201/2003 piemērošanas rokasgrāmata – LV

Centrālā Iestāde

Katrā no dalībvalstīm Konvencijas īstenošanai ir nozīmēta Centrālā Iestāde.
Latvijā Centrālā Iestāde ir Tieslietu ministrija.
Adrese:
Brīvības bulvāris 36
Rīga, LV-1536
Tālrunis: 67036801; 67036716; 67036721
Fakss: 67210823; 67285575
E-pasts: tm.kanceleja@tm.gov.lv

Tiesiskās sadarbības departamenta
Bērnu lietu sadarbības nodaļa
Tālrunis: 67036836; 67036846; 67036790
E-pasti:
Agris.Skudra@tm.gov.lv
Anastasija.Mihailova@tm.gov.lv
Liva.Upena@tm.gov.lv

Informāciju par citu valstu centrālajām iestādēm var aplūkot šeit: http://www.hcch.net

Preventīvie pasākumi
Preventīvie pasākumi pirms bērns tiek prettiesiski aizvests no Latvijas uz ārvalsti.
Lielākajā daļā gadījumu bērna pārvietošana notiek pēkšņi un negaidīti. Sākotnēji, uz to var norādīt izmaiņas otra vecāka uzvedībā – pārlieku liela uzmanība bērna audzināšanā, grūtības laulības šķiršanas procesa laikā un nespēja vienoties par bērna aizgādības un/vai saskarsmes tiesībām, vai – atklāti plāni pārvietot bērnu uz citu valsti. Jāņem vērā, ka iemeslu dažādība neļauj tos pilnībā uzskaitīt un paredzēt. Tomēr daļā gadījumu šo nepatīkamo pārsteigumu ir iespējams laikus novērst. Veicot šādus piesardzības pasākumus, var veicināt un nostiprināt savu interešu tiesisko aizsardzību:

  • mēģināt vienoties ar otru bērna vecāku par bērna aizgādības un/vai saskarsmes tiesībām:
  1. piemēram, labprātīgā ceļā savstarpēji noslēgt rakstisku vienošanos.
  2. ģimenes konfliktu risināšanā var izmantot arī mediācijas sniegtās iespējas, kuras laikā ar neitrālas trešās personas – mediatora – palīdzību, izmantojot dažādas metodes un prasmes, tiek mēģināts rast pusēm savstarpēji pieņemamu strīda risinājumu, uzklausot abu pušu vēlmes un vajadzības.

Detalizētāku informāciju var aplūkot:
www.mediacija.lv; https://www.riga.lv

  • Dažos gadījumos, kad, iespējams, ir nepieciešams, lai tiesa aizsargātu bērna labklājību pirms galīgā nolēmuma pieņemšanas, lietās par laulības šķiršanu vai tās neesamību, kā arī lietās, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām uz laiku līdz sprieduma taisīšanai, puses var lūgt tiesai pagaidu lēmumu par bērna dzīvesvietas noteikšanu, aizgādības tiesību noteikšanu, saskarsmes tiesības izmantošanu, aizliegumu bērna izvešanai no valsts saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem.

Konstatējot to, ka bērns ir prettiesiski aizvests no Latvijas uz ārvalsti un to ir veicis bērna otrs vecāks, un starp bērna vecākiem pastāv kopīga aizgādība pār bērnu – bērna dzimšanas apliecībā norādīti abi bērna vecāki un tiesa nav lēmusi par kāda vecāka aizgādības tiesību ierobežošanu/atņemšanu – Valsts policija nevar uzsākt kriminālprocesu, jo saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem par to nav paredzēta kriminālatbildība.

Ja bērns aizvests no Latvijas uz ārvalsti
Personai, kura uzskata, ka, aizvedot bērnu no Latvijas uz ārvalsti vai aizturot ārvalstī bez viņas ziņas un piekrišanas, ir noticis viņas aizgādības tiesību vai saskarsmes tiesību pārkāpums, ir šādas iespējas:
1. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 771. nodaļas noteikumiem lūgt kompetento pilsētas vai rajona tiesu pieņemt lēmumu par pieprasījuma iesniegšanu ārvalstij par bērna atgriešanos Latvijā.
2. Vērsties ministrijā, lai noformētu pieprasījumu par bērna atgriešanos Latvijā vai pieprasījumu par saskarsmes tiesību nodrošināšanu ar bērnu.
3. Vērsties tās valsts, uz kuru bērns aizvests vai kurā bērns aizturēts Centrālajā iestādē ar pieprasījumu par bērna atgriešanos Latvijā vai saskarsmes tiesību nodrošināšanu ar bērnu.
4. Vērsties tās valsts, uz kuru bērns aizvests vai kurā bērns aizturēts, tiesā, lūdzot to pieņemt lēmumu par bērna atgriešanos Latvijā vai saskarsmes tiesību nodrošināšanu ar bērnu.
!!! Minētās iespējas nav savstarpēji saistītas, persona var izmantot jebkuru no tām, neizmantojot pārējās.

Ministrija pieņem pieprasījumus:

Pieprasījumu par bērna atgriešanu no ārvalsts Latvijā var iesniegt jebkura persona, institūcija vai iestāde, kas paziņo par bērna prettiesisku pārvietošanu vai aizturēšanu, ar ko tādā veidā pārkāptas tās tiesības uz aizgādību.

Pieprasījumu par saskarsmes tiesību nodrošināšanu ar ārvalstī dzīvojošu bērnu var iesniegt jebkura persona, kurai ir ierobežotas/liegtas tai likumīgi noteiktās saskarsmes tiesības ar ārvalstī dzīvojošu bērnu.

Lai iesniegtu pieprasījumu par bērna atgriešanu no ārvalsts Latvijā, jāņem vērā šādi priekšnoteikumi:

  • Konvencijai ir jābūt spēkā starp Latviju un attiecīgo valsti, uz kuru bērns ir pārvietots vai kurā tas ir aizturēts;
  • pieprasījuma iesniedzējam ir jābūt ar likumu noteiktām aizgādības tiesībām un/vai saskarsmes tiesībām attiecībā uz bērnu, kā arī viņš faktiski tās ir īstenojis;
  • bērna pastāvīgā dzīvesvieta līdz aizvešanas brīdim ir bijusi Latvija;
  • bērns nav sasniedzis 16 gadu vecumu;
  • pieprasījums jāiesniedz, pēc iespējas ātrāk – no tā brīža, kad notikusi prettiesiskā pārvietošana/aizturēšana, lai ārvalsts tiesā pieprasījums tiktu iesniegts ne vēlāk kā gada laikā pēc tam, kad notikusi prettiesiskā pārvietošana/aizturēšana.

Pieprasījumā ir jāsniedz informācija par:

  • pieteikuma iesniedzēju;
  • bērnu;
  • tā pārvietotāju/ aizturētāju;
  • bērna atgriešanās faktisko un tiesisko pamatojumu (it īpaši, saistībā ar jautājumu par bērna pastāvīgo dzīvesvietu, aizgādības un saskarsmes tiesībām un to izmantošanu),
  • visa pieejamā informācija par bērna atrašanās vietu (kur un ar ko bērns dzīvo, vai, iespējams – slēpjas).

Pieprasījumam ir jāpievieno šādi dokumenti:

  • bērna dzimšanas apliecības kopija (!!!!ja bērns aizvests uz Īriju, tad dzimšanas apliecības kopijai jābūt tulkotai angļu valodā un notariāli apliecinātai);
  • apliecinājums par bērna pastāvīgo dzīvesvietu (piemēram, izziņa no bērnudārza vai skolas, ja minētās iestādes ir apmeklētas, izziņa no ģimenes ārsta, kura uzskaitē bērns bijis un to apmeklējis, kā arī citi dokumenti, kas to apliecina);
  • bērna un otra vecāka vai citas personas, kas prettiesiski pārvietojusi vai aizturējusi bērnu, fotogrāfijas;
  • ja pieprasījuma veidlapā nepietiek vietas, kā atsevišķu pielikumu var pievienot detalizētu aprakstu par to, kādos apstākļos notika bērna aizvešana/aizturēšana, kā pieprasījuma iesniedzējs un kā bērna aizvedējs/aizturētājs  īstenoja savas aizgādības tiesības pār bērnu līdz bērna aizvešanai/aizturēšanai, vai bērns iepriekš ir dzīvojis valstī, uz kuru viņš/viņa aizvests vai tajā aizturēts
  • citi dokumenti, kas var būt nozīmīgi lietā (piemēram, tiesu lēmumi vai spriedumi, izziņas no policijas, u.c.).

Ja pieprasījuma iesniedzējam nav iespējas nodrošināt pieprasījuma un tam pievienoto dokumentu tulkojumu, to nodrošina Centrālā iestāde.

Pieprasījumu par bērna atgriešanos pastāvīgajā dzīvesvietas valstī ministrija izskata (pārbauda vai pieprasījums atbilst vispārējām Konvencijas prasībām) un pārsūta attiecīgajai kompetentajai Centrālajai iestādei ārvalstī, uz kuru bērns ir aizvests. Pēc tā pārsūtīšanas, ministrija turpina sadarboties un veic pasākumus, lai nodrošinātu pēc iespējas ātru viņa atgriešanos pastāvīgās dzīvesvietas valstī.

Savukārt pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts Centrālā iestāde sadarbībā ar kompetentajām iestādēm noskaidro pretlikumīgi pārvietotā bērna atrašanās vietu, ja nepieciešams veic pagaidu pasākumus bērna drošībai, mēģina panākt brīvprātīgu bērna atgriešanos vai rast risinājumu mierizlīguma ceļā, veic informācijas apmaiņu par bērna dzīves apstākļiem, nosūta materiālus tiesai lietas izskatīšanai, kā arī nodrošina un veicina juridiskās palīdzības un konsultāciju sniegšanu.

Kārtība, kādā ministrija īsteno Konvencijā noteiktās darbības, ir noteikta ar Ministru Kabineta noteikumiem Nr.322 „Kārtība, kādā Latvijas centrālā iestāde atbilstoši 1980.gada 25.oktobra Hāgas konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem veic tajā minētās darbības un sadarbojas ar citām valsts un pašvaldību iestādēm“ (pieejams MK noteikumu teksts).

Izmaksas
Saskaņā ar Konvencijas noteikumiem, par pieteikuma iesniegšanu ministrijā samaksa netiek piemērota. Tomēr, jāņem vērā, ka pieprasījuma iesniedzējam, iespējams, būs jāsedz izdevumi, kas radušies vai radīsies bērna atgriešanās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, procesā. Piemēram, ceļa izdevumi, juridiskās pārstāvības izmaksas ārvalstī u.c.

Juridiskā palīdzība ārvalstī
Pieprasījuma par bērna atgriešanos no ārvalsts Latvijā, iesniedzējam, ārvalsts Centrālā iestāde nodrošina:

  • pilnībā bezmaksas juridisko palīdzību (piemēram, Apvienotā Karaliste, Īrija);
  • juridisko palīdzību par samazinātu maksu (piemēram, Vācija, ASV, Zviedrija).

Pieprasījuma iesniedzējs var arī pats nolīgt ārvalstī sev juridisko pārstāvi, attiecīgi, sedzot ar to saistītos izdevumus.

Lai iegūtu ārvalsts nodrošinātu juridisko palīdzību (bezmaksas) dažās valstīs pieprasījuma iesniedzējam nepieciešams aizpildīt noteiktas formas anketu, uzrādot savus ienākumus, mantisko stāvokli (piemēram, Vācija, ASV, Zviedrija), pievienojot tai apliecinošus dokumentus.  Šāda formalitāte jāveic arī iesniedzot pieprasījumu par saskarsmes tiesību nodrošināšanu (piemēram, arī Apvienotā Karaliste, Īrija).

Ja bērns atvests no ārvalsts uz Latviju

Kārtība, kādā notiek bērna atgriešanās no Latvijas ārvalstī, ir līdzīga, kā bērna atgriešana no ārvalsts Latvijā. Ja bērns, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir ārvalstī, tiek prettiesiski atvests uz Latviju vai tiek aizturēts Latvijā, tad persona, kura uzskata, ka ir noticis viņa/viņas aizgādības tiesību vai saskarsmes tiesību pārkāpums, var vērsties ārvalsts – bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts Centrālajā iestādē ar pieprasījumu par bērna atgriešanos valstī, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, ja attiecīgā valsts ir Konvencijas dalībvalsts un Konvencija ir spēkā starp šo valsti un Latviju. Tāpat persona pati var vērsties ministrijā vai kompetentajā Latvijas tiesā ar pieprasījumu par bērna atgriešanos no Latvijas uz attiecīgo ārvalsti.

Ārvalsts Centrālā iestāde pieprasījumu pārsūta ministrijai, kas veic tālākos pasākumus, lai nodrošinātu bērna drošu atgriešanos viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī.

Izvērtējot ārvalsts Centrālās iestādes pieteikuma atbilstību Konvencijas noteikumiem, ministrija pieteikumu par pieprasījuma iesniegšanu Latvijai par bērna atgriešanos ārvalstī nosūta kompetentajai Latvijas pilsētas (rajona) tiesai – atbilstoši bērna aizvedēja dzīvesvietai vai bērna atrašanās vietai, saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem.

Vienlaikus ministrija pieprasījumu nosūta arī kompetentajai bāriņtiesai, lūdzot to apstiprināt bērna atrašanās vietu, noskaidrot bērna dzīves apstākļus, kā arī noskaidrot bērna aizvedēja viedokli par konkrētās situācijas miermīlīga risinājuma iespējamību un bērna brīvprātīgu atgriešanos no Latvijas uz attiecīgo ārvalsti, no kura bērns prettiesiski aizvests.

Ja tiesa konstatē, ka bērns ir prettiesiski pārvietots uz Latviju vai aizturēts Latvijā, tā pieņem lēmumu par bērna atgriešanos valstī, kurā ir viņa pastāvīgā dzīvesvieta, vienā no šādiem gadījumiem:

  1. laikposms pēc bērna prettiesiskas pārvietošanas uz Latviju vai aizturēšanas Latvijā nepārsniedz gadu, kopš attiecīgā persona vai iestāde uzzinājusi par bērna atrašanās vietu;
  2. laikposms pēc bērna prettiesiskas pārvietošanas uz Latviju vai aizturēšanas Latvijā pārsniedz gadu, bet bērns nav iedzīvojies Latvijā.

Ciktāl to pieļauj Konvencija un Eiropas Savienības dalībvalstīs spēkā esošā Eiropas Savienības Padomes Regula Nr.2201/2003, tiesa var pieņemt lēmumu par bērna neatgriešanos valstī, kurā ir viņa pastāvīgā dzīvesvieta, ja tā konstatē, ka:

  1. ir pagājis vairāk nekā gads, kopš attiecīgā persona ir uzzinājusi vai varējusi uzzināt par bērna atrašanās vietu, bet šajā laikposmā tā nav vērsusies attiecīgajās institūcijās jautājumā par bērna atgriešanos valstī, kurā ir viņa dzīvesvieta;
  2. bērns ir iedzīvojies Latvijā un viņa atgriešanās neatbilst bērna interesēm.

Vienlaikus, saskaņā ar Konvencijas 13.pantā minēto, kompetentā tiesa var lemt par bērna neatgriešanos viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī arī gadījumos, kad persona vai iestāde, kura iebilst pret bērna atgriešanos, tiesā pierāda, ka:

  1. persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kura ir uzņēmusies rūpes par bērnu, viņa aizvešanas vai aizturēšanas laikā nav izmantojusi savas tiesības uz aizgādību vai ir piekritusi aizvešanai vai aizturēšanai, vai nav iebildusi pret to;
  2. pastāv nopietns risks, ka bērna atdošana sagādās bērnam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu, vai citādi radīs neciešamu situāciju;
  3. tiesai kļūst zināms, ka bērns iebilst pret atgriešanos un ir sasniedzis attiecīgu vecumu un brieduma pakāpi, lai spētu atbildēt par saviem uzskatiem.

Saskaņā ar Hāgas Konvencijas noteikumiem kompetentajā Latvijas tiesā ministrija nodrošina pieprasījuma iesniedzējam bezmaksas juridisko pārstāvību, izskatot lietu par bērna atgriešanos viņa pastāvīgajā dzīvesvietā.

Bērna aizvedējam/aizturētājam, ja nepieciešams, juridiskā palīdzība sev jānodrošina pašam.

Ja personai nav iespējams pašai nodrošināt juridisko palīdzību, tā var vērsties Juridiskās palīdzības administrācijā – http://www.jpa.gov.lv/, ar lūgumu sniegt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību.

Saskaņā ar Valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības likuma noteikumiem tiesības uz juridisko palīdzību ir:

  • Latvijas pilsonim;
  • Latvijas nepilsonim;
  • bezvalstniekam;
  • Eiropas Savienības pilsonim, kas nav Latvijas Republikas pilsonis, bet tiesiski uzturas Latvijas Republikā;
  • tādas valsts pilsonim, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts, ja viņš tiesiski uzturas Latvijas Republikā un ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju;
  • personai, kurai atbilstoši Latvijas Republikas noslēgtam starptautiskajam līgumam ir tiesības uz Latvijas Republikas nodrošināto juridisko palīdzību;
  • patvēruma meklētājam, bēglim un personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss Latvijas Republikā.

Minētajām fiziskajām personām ir tiesības uz juridisko palīdzību, ja šīs personas, ievērojot to īpašo situāciju, īpašuma stāvokli un ienākumu līmeni, nav spējīgas daļēji vai pilnībā nodrošināt savu tiesību aizsardzību. Ministru kabinets nosaka, kādos gadījumos personas īpašā situācija, īpašuma stāvoklis un ienākumu līmenis uzskatāms par atbilstošu juridiskās palīdzības piešķiršanai.
Valsts nodrošina juridisko palīdzību jebkurai personai, kas ieguvusi maznodrošinātas vai trūcīgas personas statusu.
Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums

Statistika
(kopš 01.02.2002. uz 08.12.2011)
Hāgas 1980.gada 25.oktobra konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem ietvaros Ministrija, kā Konvencijas Centrālā iestāde Latvijā, pavisam kopā, kopš 2002.gada, kad šī Konvencija Latvijā stājās spēkā līdz šodienai ir koordinējusi/turpina koordinēt:
Kopējais lietu skaits:
Uz 08.12.2011.

  • 146 lietas (par 170 bērniem), kurās viens no bērna vecākiem, bez otra vecāka piekrišanas un ziņas ir aizvedis bērnu NO Latvijas uz ārvalsti, vai aizturējis ārvalstī; vai Latvijā dzīvojošs vecāks vēlas noteikt saskarsmes tiesības ar ārvalstī dzīvojošu bērnu (80 ar Apvienoto Karalisti, 28 lietas ar Īriju, 10 ar Vāciju, 4 ar Spāniju, 3 ar Franciju, 3 ar Zviedriju, , 2 ar ASV, 2 ar Kipru, 2 ar Norvēģiju, 2 ar Itāliju un pa vienai lietai ar – Turciju, Somiju, Ķīnu, Ukrainu, Poliju, Austrāliju, Izraēlu, Kanādu, Čehiju, Portugāli)
  • 26 lietas (par 29 bērniem), kurās viens no bērna vecākiem bez otra vecāka piekrišanas un ziņas ir atvedis bērnu no ārvalsts UZ Latviju vai aizturējis Latvijā; vai ārvalstī dzīvojošs vecāks vēlas noteikt saskarsmes tiesības ar Latvijā dzīvojošu bērnu (8 ar Apvienoto Karalisti, 3 ar Īriju, 2 ar Itāliju, 2 ar Zviedriju, 2 ar Vāciju, 2 ar Šveici un pa vienai lietai ar Norvēģiju, Izraēlu, Igauniju, Austriju, Austrāliju, Dāniju, Ukrainu).

Izejošās lietas:
2010.gadā – no 37 lietām (par 40 bērniem) par atgriešanos: 25 lietās ārvalsts tiesa nolēma bērnu atgriezt Latvijā; 1 lietā ārvalsts tiesa noraidīja bērna atgriešanu; 1 lieta izbeigta, jo bērns sasniedzis 16 gadu vecumu; 4 lietās pieprasījuma iesniedzējs pieprasījumu atsauca; 3 lietās pieprasījuma iesniedzējs piekrita, ka bērns paliek uz dzīvi ārvalstī, vecāki vienojās par saskarsmi; 3 lietas turpinās.
No 2 lietām (par 3 bērniem) par saskarsmes tiesību nodrošināšanu: 1 lieta turpinās, 1 lietu ārvalsts Centrālās iestāde noraidīja.

2011.gadā (uz 08.11.2011) – 37 lietas (par 47 bērniem) par bērnu atgriešanos: 16 lietās ārvalsts tiesa nolēma bērnu atgriezt Latvijā; 1 lietā ārvalsts tiesa noraidīja bērna atgriešanu; 2 lietās pieprasījuma iesniedzējs pieprasījumu atsauca; 3 lietās bērnu aizvedēji atgriezās Latvijā brīvprātīgi, tiesai neuzsākoties; 2 lietās pieprasījuma iesniedzējs piekrita, ka bērns paliek uz dzīvi ārvalstī, vecāki vienojās par saskarsmi; 13 lietas turpinās.
5 lietas (par 9 bērniem) par saskarsmes tiesību nodrošināšanu –visu lietu izskatīšana ārvalsts tiesās turpinās

Detalizētāka statistika par 2009., 2010. un 2011.gadu uz 8.novembri – lietu un bērnu skaits, sadalījums pa vecumiem un dzimumiem, sadalījums pēc iesaistītajām valstīm – pieejama šeit:

Ienākošās lietas:
2009.gadā: 3 lietas (par 3 bērniem) par bērna atgriešanu no Latvijas uz ārvalsti. 1 lietā Latvijas tiesa nolēma bērnu atgriezt uz ārvalsti; 2 lietās pieprasījuma iesniedzēji pieprasījumu atsauca.
2009.gadā nebija lietu par saskarsmes tiesību nodrošināšanu starp ārvalstī dzīvojošu vecāku un Latvijā dzīvojošu bērnu.
2010.gadā – 3 lietas (par 4 bērniem) par bērna atgriešanu no Latvijas uz ārvalsti; 2 lietās Tieslietu ministrija noraidīja pieprasījumus; 1 lietā pieprasījuma iesniedzējs pieprasījumu atsauca.
2 lietas (par 2 bērniem) par saskarsmes tiesību nodrošināšanu starp ārvalstī dzīvojošu vecāku un Latvijā dzīvojošu bērnu. Abas lietas šobrīd tiek izskatītas Latvijas tiesā.
2011.gadā (uz 08.11.2011) – 3 lietas (par 5 bērniem) par bērna atgriešanu no Latvijas uz ārvalsti; 1 lietā Latvijas tiesa nolēma bērnu atgriezt uz ārvalsti; 2 lietās pieprasījuma iesniedzēji pieprasījumu atsauca.
2011.gadā nebija lietu par saskarsmes tiesību nodrošināšanu starp ārvalstī dzīvojošu vecāku un Latvijā dzīvojošu bērnu.
Avots:
© Latvijas Republikas Tieslietu ministrija 2014.
http://www.tm.gov.lv/lv/starptautiska-sadarbiba/tiesiska-sadarbiba-civillietas/vispariga-informacija-par-tiesisko-sadarbibu-civillietas