[ 088 ] – Atmuguriski nākotnē: Bez rokraksta, atmiņas un iztēles

Noraizējusies māte, kura ar rūpju rievu pierē, katru dienu skriešus steidzas mājās, lai pagatavotu ēst saviem bērniem. Te nav nekā neparasta, vai ne? Bet, ja šiem «bērniem» ir pāri 20 un gandrīz jau 16?Bērns dzīvo pie mātes, kura dod viņam kabatas naudu izklaidēm, samaksā kredītus un nopērk drēbes, kamēr viņš savas dienas aizvada savā istabā datora priekšā. Arī nekā neparasta? Bet, ja šim «bērnam» ir pāri 30?

Lepns tētis, kurš paziņo, ka viņa divus gadus vecā meita jau prot ieslēgt datoru un spēlēt datorspēlītes, bet bērns pirmo vārdu vietā izdveš savādas, datorspēlītēm raksturīgas skaņas. Priecīga mamma, kura uzskata, ka viņas pusaugu meita ir gudra, jo cauras dienas pavada internetā un labi pārvalda angļu valodu, kuru gan pārsvarā izmanto, lai skatītos šovus. Vai viņa lasa grāmatas? Kādas grāmatas, mums mājās grāmatu nav!

Laipni lūgti digitālajā ērā, kura paspējusi saražot veselu paaudzi, kuras daļa pārstāvju nespēj uztvert garākus tekstus par 140 «Twitter» zīmēm, nemāk sašņorēt sev kurpes, un kuri pamazām aizmirst elementāras prasmes un kļūst atkarīgi no savu vecāku aprūpes līdz pusmūžam!

Tikmēr zinātnieki ceļ trauksmi, jo aizvien vairāk skolēnu un pieaugušo rodas grūtības saprast sarežģītākus tekstus, kritiski izvērtēt informāciju, saprotami formulēt savu domu un no izlasītā izdarīt secinājumus.

Lasīšana viņiem izraisa veselības problēmas

Par funkcionālo analfabētismu sāka runāt pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Satraukumu raisīja fakts, ka, neskatoties uz iegūto izglītību, daļa cilvēku ikdienā nespēj tikt galā ar saviem profesionālajiem pienākumiem. Viņi prot rakstīt un lasīt, bet, piemēram, nesaprot izlasītās grāmatas jēgu vai sadzīvē lietojama priekšmeta instrukciju.

ASV pētījumā «Literacy in the Adult Client Population» uzskaitītas funkcionālā analfabēta pazīmes. Šie cilvēki  izvairās no sarežģītiem, intelektuāliem uzdevumiem, jo ir pārliecināti, ka viņi tos neatrisinās. Viņi godīgi atzīstas, ka nepatīk lasīt. Nereti lūdz citiem paskaidrot sarežģītāka teksta nozīmi. Lasīšanas mēģinājumi šiem cilvēkiem saistīti ar stresu un nevēlēšanos to darīt. Lasot rodas psihosomatiski traucējumi – var sākt sāpēt acis, galva, uzreiz rodas liela vēlēšanās pievērsties kaut kam citam.  Lasot viņi bieži vien artikulē ar lūpām vai pat skaļi izrunā izlasīto. Viņi neprot izdomāt un uzdot jautājumus, līdz ar to nav spējīgi piedalīties pilnvērtīgā diskusijā. Un visbeidzot – uz problēmu, ko ir radījusi pašu nesapratne, reaģē vai nu ar bezpalīdzību, vai arī ar naidīgiem pārmetumiem apkārtējiem, jo līdz galam nesaprot, kuram ir taisnība, un kurš ir vainīgs.

Cilvēki – funkcionālie analfabēti – spēj izlasīt vārdus, taču nespēj atkodēt valodu, atrast tajā māksliniecisku jēgu. Šī iemesla dēļ viņi ir slikti lasītāji un skatītāji, kas visbiežāk izvēlas lasīt/skatīties/lietot visprimitīvāko popkultūru.

Funkcionālais analfabētisms rodas ne tikai bērnībā, tas var parādīties arī pieaugušam cilvēkam, kurš, neizmantojot iegūtās prasmes monotonajā ikdienas rutīnā, ar laiku tās vienkārši aizmirst. Šādu cilvēku kļūst aizvien vairāk, par to liecina pieprasījums pēc «vienkāršotiem tekstiem», ko ļoti labi izjūt mediju pārstāvji.

Diemžēl, reklāmas un izklaides industrija peļņas nolūkos arvien vairāk nolaižas līdz funkcionālo analfabētu līmenim – informācijas pasniegšanas veidi kļūst aizvien primitīvāki, primārā ir «izklaide», nevis vēstījums.

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Zanda Rubene intervijā ar portālu «Apollo»  norāda, ka funkcionālā analfabētisma jēdziens pēdējos gados ir krietni paplašinājies un izgājis ārpus lasītprasmes un koriģējošās pedagoģijas jomas.

Nemāk sev sašņorēt kurpes

Šodien jau var runāt par jaunām funkcionālā analfabētisma izpausmēm, kas veidojas tieši digitālajā kultūrā.

Vēl pirms pieciem, sešiem gadiem diskutēja par to, ka tieši nepietiekamas tehnoloģiju prasmes cilvēku zināmā mērā padara par funkcionālo analfabētu, jo viņš nespēj piekļūt noteiktiem sociālajiem procesiem un veikt elementāras darbības, kas mūsdienu sabiedrībā ir nepieciešamas (izņemt pensiju no bankomāta, darboties internetbankā, nosūtīt informāciju). Tika izdalītas divas riska grupas – bērni pirmskolas vecumā un seniori.

Aptuveni 2013.gadā situācija mainījās un sociālo zinātņu pētnieki sāka uztraukties par jaunu funkcionālā analfabētisma formu, kas sakņojas nevis nespējā piekļūt informācijai un tehnoloģijām, bet ir elementāru sociālo prasmju analfabētisms. Cilvēki, kuri uzauguši, savu dzīves pieredzi veidojot digitālajā vidē, neprot veikt vienkāršas pašsaprotamas darbības, piemēram, pagatavot ēst, atrast ceļu.

2012.gadā Lielbritānijā veiktajā pētījumā par divpadsmitgadīga vidējā brita prasmēm, tika secināts, ka viņš neprot sašņorēt sev kurpes, kas saistīts ar laika pavadīšanu simulētajā realitātē, kur kurpes reāli ar rokām nav jāšņorē, tāpat kā nav dabā jāatrod ceļš, jābūvē telts, jāgatavo ēst, jākurina ugunskurs utt.

«Saviem bērniem rādīju fotogrāfijas, kur es bērnībā ziemā ar mutesbļodu braucu lejā pa kalniņu. Viņi brīnījās un teica, ka viņiem šāda doma neienāktu prātā un pat nešķistu interesanta, viņi drīzāk izvēlētos līdzīgu  virtuālo spēli. Tas nav ne labi, ne slikti, tas ir vienkārši savādāk. Bet problēma ir, ka pilsētvidē labklājības sabiedrībā dzīvojošs cilvēks aizvien mazāk dara pats. Tā ir jauna sociālā analfabētisma forma,» uzsver Rubene.

Uz jautājumu, vai tas nākotnē neradīs avatarus, kuri pildīs visas cilvēka ikdienas darbības, Rubene atbild, ka, pārrunājot šo jautājumu ar studentiem, viņi izteikuši prognozes, ka nākotnē sabiedrība, kas nemāk šņorēt kurpes, nemaz neražos kurpes, kas būtu jāšņorē.

«Mēs pirms gada par to tikai pasmējāmies, bet šovasar sociālajos tīklos ieraudzīju, ka sporta apavu ražotājs «Nike» ir radījis pirmās paššņorējošās krosenes. Te nu mēs esam…»

Ja pazustu elektrība, mēs iegūtu milzīgu analfabētu baru

Ir pietiekami daudz prasmju, kuras pagātnē bija ļoti nozīmīgas, bet šobrīd vairs nav. Piemēram, rakstīšana ar tintes pildspalvu. Kad 20.gadsimta sākumā parādījās lodīšu pildspalvas, bija milzīgi protesti, tika prognozēts, ka nākamā paaudze, kas rakstīs ar lodīšu pildspalvu, būs mazāk pacietīga, mazāk uzcītīga, un faktiski smadzeņu darbības attīstībai šī pāreja uz lodīšu pildspalvām būs ļoti traumatiska, cilvēki kļūs dumjāki. Šodien mēs galvenokārt rakstām uz klaviatūras, ar lodīšu pildspalvu tikai parakstāmies. Bērni skolā uzdod jautājumu, kādēļ viņiem jāmācās rakstīt ar lodīšu pildspalvu, ja paši pieaugušie raksta datorā. Daudzās pasaules valstīs, piemēram, Zviedrijā jau veikti eksperimenti – skolās vairs nemāca bērniem rakstīt ar roku, tikai datorā.

«Un tad man rodas jautājums – kas notiktu, ja pēkšņi pazustu elektrība? Mēs iegūtu analfabētu paaudzi,» saka Rubene.

Funkcionālais analfabētisms neattiecas tikai uz jauniešiem, kuri ilgstoši darbojas ar tehnoloģijām, tas attiecas uz mums visiem, atgādina Rubene. «Saviem studentiem regulāri uzdodu jautājumu, cik telefona numuru viņi zina no galvas. Parasti tie ir no viena līdz trim. Es viņiem stāstu, ka astoņdesmitajos gados zināju no galvas teju 100 telefona numurus.»

Viena no funkcionālā analfabētisma izpausmēm ir – cilvēki vairs nemēģina paturēt prātā informāciju – telefona numurus, vēsturiskus notikumus, uzvārdus, jo to visu var atrast internetā.

«Mēs vairs nerēķinām galvā. Īpaši pieaugušie. Pieaugušo auditorijā es jautāju, kurš no jums galvā rēķina trīsciparu skaitļus. Gandrīz neviens. Bet es zinu, ka mans tēvs to varēja. Mēs šodien operējam ar reizrēķinu līdz 10, pārējais sagādā grūtības. Arī tā ir funkcionālā analfabētisma izpausme,» saka Rubene. «Savulaik es bakalaura, maģistra darbus rakstīju uz baltām lapām ar pildspalvu – lineāri no sākuma līdz beigām. Šobrīd jau es rakstu kaut kā savādāk – tādām kā kārtām. Prasme izlikt domu uz papīra agrāk bija daudz labāka, nekā tā ir šobrīd. Lai gan vajadzētu būt pretēji – ir daudz vairāk lasīts, vairāk rakstīts.»

Paaudze bez rokraksta

Monoizrādē «Atvadas no papīra» krievu dramaturgs, rakstnieks, aktieris un režisors Jevgēņijs Griškovecs ar nožēlu secina, ka mūsu bērni piederēs paaudzei bez rokraksta, tātad bez nozīmīgas  individualitātes sastāvdaļas.

«Datori un visi «gadžeti» tik ātri noveco, ka mūsu bērniem nepaliks materiālu, taustāmu liecinieku svarīgākajiem viņu dzīves periodiem. Piemēram, pirmajai mīlestībai, pirmajam bērnam. Šodienas cilvēka atmiņa ir viņam kabatā. Mēs esam aizmirsuši, kā atcerēties. Bet tā informācija, kuru cilvēks atceras, izpelnās cieņu, nu kā es varu cienīt informāciju, kuru varu lejuplādēt no interneta, sēžot uz poda?» jautā Griškovecs.

Turklāt tā ir «gaistoša informācija». Saplīstot ierīcēm, mēs neglābjami zaudējam kā informāciju, tā visas vizuālās mūsu dzīves notikumu liecības. Cilvēks tehnoloģijas izmanto, taču, ja viņam tās atņem,  viņš kļūst sociāli rīcībnespējīgs, uzsver Rubene.

«Pirms divām nedēļām no rīta pamodos, un mans mobilais telefons bija kluss un tumšs. Man, paldies dievam, bija relatīvi brīvs brīdis, nebija lekciju, es devos uz LMT veikalu. Taču tajā brīdī es sapratu, ka a) es nezinu, cik ir pulkstenis; b) es nevaru izsaukt taksometru; c) es nezinu trolejbusu sarakstu. Bet, nu,  labi, dodos uz trolejbusu, iekāpju tajā, aizbraucu uz veikalu, tur mani sūta uz servisu. Es lūdzu izsaukt man taksometru, jo es pati bez telefona to izdarīt nevaru. Taču taksometrs atsakās braukt, jo man nevar atzvanīt. Dzīve ir apstājusies.

Bez telefona cilvēks jūtas rīcībnespējīgs. Jautājums – vai tā patiešām ir vai arī viņam tā tikai šķiet,» jautā Rubene.

2013.gadā tika secināts, ka divas riska grupas, kas visvairāk pakļautas funkcionālajam analfabētismam – bērni un seniori- ir mainījušās. Bērnus pārstāja uzskatīti par riska grupu saistībā ar piekļuvi tehnoloģijām.

2016.gadā «Centra Dardedze» veiktajā pētījumā secināts, ka Latvijā ir 47% bērnu vecumā no nulles līdz diviem gadiem, kas lieto internetu.

Seniori joprojām ir šī apdraudētā grupa, bet bērni no tehnoloģiju pieejamības viedokļa tādi vairs nav. Tikmēr jautājums par sociālo prasmju analfabētismu kļūst aizvien nopietnāks.Vecākiem īsti nevar pārmest, jo nav priekšrakstu, kā tad īsti ir pareizi – dot bērnam planšeti vai tomēr nē.

Līdz 30 gadiem dzīvo pie vecākiem – funkcionālā analfabētisma sekas

No vienas puses tehnoloģijas dod mums milzīgas iespējas, no otras – cilvēks pēc dabas ir slinks, un mēs vienmēr gribam iet vieglāko, vienkāršāko ceļu. Jaunās analfabētisma formas liek pārskatīt izglītības procesu kā tādu – nākotnē būtu jāorientējas ne tik daudz uz zināšanām, kā uz rīcībspēju, uzsver Rubene.

Latvijas likumdošana un sabiedrība paģēr, ka bērni ir «īpaši», bērni ir «jāsargā». Bērns līdz septiņu gadu vecumam nekur nedrīkst atrasties viens pats – ne mājās, ne ārpus mājas. Visā pasaulē veidojas jauna tendence – «bērna pāraprūpe». Vecāki, pārmērīgi rūpējoties par savām atvasēm, ļoti daudz dara viņu vietā, līdz ar to bērni neattīsta patstāvīgas prasmes.

No vienas puses viņu pieredze ir tehnoloģiju nodrošinātā realitātes simulācija, no otras – ļoti gādīgie vecāki, kuri neļauj viņiem iemācīties pašiem, un kuri līdz padsmit gadiem bērnu pieved un atved no skolas utt.

Mūsdienās tehnoloģiju ietekmē tiek runāts par «bērnības beigām», jo bērns dzīvo tajā pašā informatīvajā telpā, kā pieaugušais. Līdz ar to saudzēšanas, pasargāšanas un «laimīgās neziņas» perioda vairs nav. Ir sabiedrības grupas un teorētiķi, kuri mēģina izolāciju ap bērnu mākslīgi veidot. Šis ir divpusējs process – no vienas puses mēs respektējam bērna tiesības, no otras puses – pārmērīgi par viņu rūpējoties un mēģinot nodrošināt «labo dzīvi», viņu zināmā mērā arī padarām par funkcionālo analfabētu.

Ja 15.gadsimtā bērns septiņu gadu vecumā stājās darba attiecībās, tad šobrīd daudzi «bērni» nestrādā līdz 30 gadiem, vai arī nedara to nekad.

Arī «pieaugušo bērnu» dzīvošana pie vecākiem ir viena no funkcionālā analfabētisma sekām.

Šo parādību pēta sociālās zinātnes. To dēvē par «iekštelpu bērnu fenomenu».

Attiecīgi jau paspējuši izaugt pirmie «iekštelpu pieaugušie», kuri strādā, pelna naudu, bet dzīvo pie vecākiem un vecāki viņiem visu nodrošina – maksā komunālos maksājumus, pabaro utt. Šis «pāraugušais bērns» dzīvo pie vecākiem savā istabā, vairāk vai mazāk tehnoloģijas priekšā.

Reālās sociālās saistības šiem «bērniem» nav tik būtiskas. Turklāt tā ir ērtāk, un viņš arī īsti neprot pats tikt galā ar sadzīves pienākumiem. Pie kā tas novedīs, mēs nezinām.

Sociālie tīkli producē narcisus

Pesimistiskais scenārijs paredz, ka steidzami kaut kas jāmaina –  jāļauj cilvēkam pēc iespējas ātrāk kļūt patstāvīgam, un skolās nepieciešams jauns mācību priekšmets, kuru idejiski mēs varētu nosaukt par «reālo dzīvi».Tajā tiktu mācīts, kā iet uz veikalu, iepirkties, risināt dažādas problēmas. Piemēram, pilsētā jānokļūst no punkta A līdz punktam B. Šodien mūs visur aizved «Waze». Un, ja «Waze» gadījumā pazūd vai navigācija nav gana jauna, tad iebraucam tur, kur nevajag.

Optimistiskais scenārijs paredz, ka nekas slikts nenotiks, jo jaunajai paaudzei ir citas kompetences un prasmes, kas ļaus viņiem sociāli realizēties. Pētījumi, kuros tiek analizētas dažādas paaudzes, liecina, ka digitālās paaudzes jauniešiem ir daudz augstāks pašvērtējums un pašapziņa. Viņi sev izvirza lielākus mērķus, kuri, iespējams, dažkārt ir nerealizējami, bet viņi tiem tic.

Skaidrojums ir viens – sociālie tīkli producē narcisus.

Kad izveidojam profilu sociālajā tīklā, mēs tajā sevi pasniedzam desmit reizes skaistākus, gudrākus, labākus. ASV Nacionālais veselības institūts veica pētījumu, kura ietvaros tika jauniešiem uzdoti jautājumi par vērtībām. Secinājumā izrādījās, ka sociālās, kopienas vērtības šiem jauniešiem ir pašā apakšā, bet augšā ir slava un popularitāte.

Visa digitālā kultūra ir vērsta uz indivīdu – kā es izskatos, kur esmu bijis, un visi mani par to slavē, liekot «laikus»un komentējot. Cilvēks savu «avataru» šajā tehnoloģijā veido jaunāku, skaistāku, gudrāku, veiksmīgāku. Ļoti reti sociālajos tīklos cilvēki raksta vaimanājošus stāstus, ka viņiem, piemēram, ir skumji, jo tas nepiestāv «imidžam».

Vēlme būt skaistajam, gudrajam un veiksmīgajam spiež jauniešus palikt pie saviem datoriem un dzīvot virtuālajā realitātē, jo reālajā dzīvē tāds vari arī nebūt. Tas rada funkcionālo sociālo analfabētismu.

Pētījumi liecina, ka digitālās paaudzes jauniešu vidū samazinās agrīnā grūtniecība un narkomānija, jo viņi vienkārši daudz mazāk dara. Tā kā viņi lielāko laika daļu atrodas internetā, datora priekšā, viņi vairs nenodarbojas ar seksu tik daudz, līdz ar to agrīno grūtniecību ir mazāk. Tas it kā būtu labi, taču pastāv bažas, ka attiecību ideja kļūs mazsvarīgāka. Nereti mūsdienu pusaudži iepazīstas virtuālajā vidē, draudzējas virtuālajā vidē un tur arī izšķiras, tā arī nekad nesatikušies.

«Neesmu tā, kas solīs apokalipsi un teiks, ka pēc 20 gadiem viss beigsies un cilvēki vairs neiepazīsies, neprecēsies, nedzemdēs bērnus un neies uz darbu. Taču tiek prognozēts, ka jau ap 2030.gadu cilvēki iepazīsies lielākoties tikai internetā, jo reālo sociālo kontaktu kļūs arvien mazāk,» saka Rubene.

Optimistiskie pragmatiķi

Jaunā paaudze ir atvērtāka savā domāšanā, daudz vieglāk pieņem visu jauno. Viņi neturas pie stabilām vērtībām, līdz ar to  daudz labāk jūtas pārmaiņu sabiedrībā un, iespējams, daudz mazāk cietīs no izdegšanas, nekā četrdesmitgadnieku un vecākās paaudzes, kurām nepieciešama stabilitāte.

Digitālā paaudze tiek dēvēta arī par «optimistiskajiem pragmatiķiem». Viņi ar lielu optimismu un paļāvību skatās nākotnē, nebaidoties no pārmaiņām. No otras puses, viņi nemitīgi jautā – kāpēc viņiem kaut kas ir jādara, kādēļ kaut kas vajadzīgs.

ASV Veselības institūta pētījumā tiek prognozēts, ka šai paaudzei būs daudz mazāk hipotekāro kredītu, nekā vecākām paaudzēm, jo, no vienas puses viņi dzīvo pie saviem vecākiem, un hipotekārais kredīts viņiem nav vajadzīgs, no otras – viņi ir redzējuši, kādās problēmās ar kredītiem iedzīvojas vecāki. Bez tam, tehnoloģiju ietekmē īpašums, lietas kļūst mazsvarīgākas.

«Ja man personīgi ir grāmatas, filmas un mūzikas diski, tad maniem bērniem viss atrodas «gadžetos». Ir žēl, ka pazūd emocionālā piesaiste kaut kādām lietām, vietām, mājām. Tas noteikti ir slikti dzimtas mājai kā idejai, bet, ja cilvēks uzskatīs, ka viņš to nevar atļauties, kāpēc viņam būtu visu dzīvi jāstrādā mājai.»

Rubene uzskata, ka  merkantīlisms un materiālisms tomēr diez vai izzudīs, jo «gadžets» arī ir lieta, taču finanšu saistību ziņā šai jaunajai paaudzei būs daudz vieglāk. Vairs nebūs svarīgi dzīves laikā uzbūvēt māju un izaudzināt dēlu.

Galvenā vērtība – piekļuve informācijai

Skaidrojot atšķirības starp industriālo un informācijas sabiedrību, vienmēr tiek uzsvērts informācijas sabiedrības galvenā vērtība –  piekļuve informācijai.

Rubene norāda, ka teorētiski bērns mūsdienās lasa 24 stundas diennaktī. Jautājums – ko.

Izglītības uzdevums ir mācīt šķirot informāciju, mācīt kritisko domāšanu, lai saprastu, kurā brīdī tekstam uzticēties, kurā – nē, saskatot mēģinājumus manipulēt.

«Digitālās bērnības pētnieki saka, ka digitālās paaudzes pārstāvjiem ir daudz mazāka spēja iztēloties un fantazēt, bet labāk attīstīta prasme šķirot informāciju. Šī iemesla dēļ bērni sūdzas par garlaicību, kad tiek atņemts gadžets. Jo tad ir jāfantazē pašam. Taču, ja tu to neesi pieradis darīt, tas ir grūti,» atzīst Rubene.

Kāda būs pasaule, kurā informācijai būs zelta vērtība, un kurā valdīs cilvēki bez rokraksta, atmiņas un iztēles – atliek tikai minēt.

«Es izvairos no cilvēkiem, kuri nekad ne no kā nebaidās. Visi cilvēki, kurus es pazīstu un mīlu, no kaut kā baidās. Kā minimums viņi baidās par mani, bet es par viņiem. Es baidos no tumsas un par to nekaunos. Cilvēks, kurš nebaidās no tumsas, ir cilvēks, kam nemaz nav iztēles,» saka krievu dramaturgs Griškovecs.

Iespējams, pasaule, kurā nebūs cilvēku, kas baidās no tumsas, būs labāka pasaule. Iespējams…